Kādā mācību stundā sēdējām un prātojām, kur mēs varētu doties klases ekskursijā. Sākumā ideja par braucienu uz Zviedriju tika pavēstīta joka formā, un iespējams, ka šis joks arī būtu palicis tādas idejas līmenī, ja vien mūsu apburošais klasesbiedrs Pauls neieminētos, ka viņa brālis strādā uz klāja. Un, kas ir pavisam saistoši, ir spējīgs dabūt vairāk kā pusei no klases 50% atlaidi. Lieki piebilst, ka visai klasei, tā teikt, āķis lūpā. Sākās aktīvāka darbība saistībā ar šo ekskursiju – informācijas apkopošana par muzejiem, precīzāka datumu izzināšana, aptuvenās izmaksas dažādās vietās, lai gan tāda reāla ticība, ka tiksim uz kuģa, mums nebija. Būtībā bija jānokārto tikai divas lietas – jāsameklē skolotāji, kas mūs pavadītu ekskursijā un jādabū rakstiska direktores atļauja par šo ekskursiju. Tāpēc liels paldies latviešu valodas un literatūras skolotājai Ivetai Ratinīkai un klases audzinātājai Zandai Spārei un direktorei, kuras atļauja, kā par brīnumu, nāca uz pusi vieglāk, kā bija paredzēts. Daudz vairāk par somu sakrāmēšanu un kruīza atiešanas datuma gaidīšanu arī nebija atlicis.

       Pat tās dienas rītā neviens īsti nespēja noticēt, ka pēcpusdienā  gandrīz visa klase stāvēs uz klāja un skatīsies, kā attālinās osta. Bet tā nu tam bija būt. 17:30 atskanēja signāls, ka pametam ostu. Ja godīgi, tā sajūta bija brīnišķīga. Reāli sapnis, ko visi bijām lolojuši, tagad piepildījās. Mēs bijām vairāk kā 13 stundu attālumā no Stokholmas, un.. šis laiks bija pilnīgi mūsu rīcībā. Protams, tika izmēģināta pirts, vairākas reizes aplūkots klājs un vairāku stundu garumā izmēģināti deju plači. Lielu daļu laika pavadījām savās kajītēs, draudzīgi pļāpājot vai pucējoties. Dažam labam piemetās jūras slimība...

Turpceļu un atpakaļceļu ir ļoti grūti aprakstīt – ja iedziļinātos sīkumos, varētu pierakstīt vairākas lapas.

       Visi ar grūtībām vēlākais tika pamodināti pusdeviņos, lai varētu vēl paspēt paēst brokastis. Pēc divām stundām kuģis jau iepeldēja Stokholmas ostā. Kopīgi tikām aizvadīti uz Vasas muzeju, kur noskatījāmies īsfilmu, kuras saturs bija par un ap šo kuģi. Skats bija tiešām iespaidīgs, muzejs arī bija ļoti interesanti iekārtots. Kad vairāk par stundu bijām uzturējušies šajā muzejā, devāmies apskatīt Kārļa XII pili un pēc tam tika dots brīvais laiks. Katrs nu šo laiku izmantoja pēc saviem ieskatiem – vairums meiteņu devās jaunu apģērbu meklējumos, cits izmantoja šo laiku, lai kārtīgi pieēstos Mac Donaldā, pēc šīm 3 stundām visi kā likts bija noteiktajā vietā un varēja doties atpakaļ uz kuģi.

      Atpakaļceļš satura ziņā ļoti līdzinājās turpceļam – draudzīgas sarunas kajītēs, vairāki pasākumi dažādos stāvos, karaoke un dziesmas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka kuģa apkalpe noteikti ievēroja šo jauniešu bariņu, kas aktīvi padarbojās katrā no stāviem un pašā pēdējā stāvā – lielajā deju zālē – vairākas stundas no vietas.

      Lielākais labums, ko mums tas sniedza, bija klases saliedēšana. Nav noslēpums, ka mūsu klasē ir gājis ļoti raibi, attiecības starp klasesbiedriem ir visdažādākās, bet šoreiz bija savādāk. Klase bija draudzīga, ļoti atvērta un saliedēta. Nekādu aizspriedumu vai pārmetumu. Kā cilvēks pret cilvēku. Par to arī varu pateikties šai ekskursijai. 

      Un beidzot es varu pateikt šos vārdus:

      Viens par visiem, visi par vienu! 9.2 – labākā klasē skolā!

                                             Irbe Katrīna Zolneroviča  9.2