Grāmatu lasīšana ir galvenais instruments lasītprasmes attīstībai. Tā ir pamatprasme ikviena mācību priekšmeta apguvei un informācijas sekmīgai uztverei, spējai to analizēt un pielietot dažādos kontekstos. Lasīšana veicina radošumu, iztēli, uzlabo valodas prasmes – bagātina cilvēka spēju izteikties, iegūt pārliecību, zinātkāri un mācīšanās prieku.

Par programmu

Lasīšanas veicināšanas programma “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” tika uzsākta 2001. gadā. Tā ir LR Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas finansēta Bērnu literatūras centra iniciatīva. Programma tiek īstenota ikvienā Latvijas novadā publiskajās un skolu bibliotēkās un kopš 2017. gada tā ir pieejama arī ārpus Latvijas robežām latviešu diasporās. Katrai vecuma grupai ieteiktās grāmatas lasa un vērtē bērni un jaunieši, un no 2012. gada – arī vecāki.

Programmas mērķis ir veicināt lasītprasmi un interesi par grāmatām, vienot lasītājus un rosināt diskusijas par grāmatām, sekmēt augstvērtīgas literatūras izplatību.

Mūsu skola programmā piedalās vairāk nekā 15 gadus, tādējādi iepazīstinot skolēnus un viņu vecākus ar labu jaunāko latviešu autoru un tulkoto literatūru dažādos žanros, kā arī tādējādi papildinot skolas bibliotēkas krājumu.

2025. gada programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” katrā vecumgrupā ir jāvērtē piecas grāmatas, bet Vecāku žūrijas kolekcijā – četras, papildus aicinot izvēlēties jebkuras divas grāmatas no pārējās kolekcijas, lai arī pieaugušie iedziļinātos bērnu un jauniešu literatūrā. Grāmatas jāizlasa līdz februārim.

Visi dalībnieki drīkst mainīt un brīvi izvēlēties grāmatas no kopējā piedāvājuma.

Ja vēl neesi sācis lasīt grāmatas no piedāvātās kolekcijas, tad:

• Atnāc uz skolas bibliotēku!
• Izvēlies grāmatu un sāc lasīt!
• Pieraksti svarīgākās domas!
• Novērtē izlasīto!

Šī gada BJVŽ  kolekcijā

11+ grupā grāmatā Bučas un apskāviens no Pollijas Stormas (Zvaigzne ABC) vienpadsmit gadus vecā Pollija Ziemassvētkos kļūst par lielo māsu. Pollijas mazais brālītis ir piedzimis priekšlaicīgi, un ārsti slimnīcā nu cīnās par viņa dzīvību. Satraukuma pilnā gaidīšana Pollijai ļoti nepatīk, un, lai meitene būtu ar kaut ko nodarbināta, vecmāmiņa iesaka uzrakstīt grāmatu brālītim par visu, kas viņam būtu jāzina par viņu ģimeni, Pollijas skolu, draugiem, dzīvi pilsētā un visu citu svarīgo. Tad nu viņa raksta – par vecākiem un vecmāmiņu, kaimiņiem, klasesbiedriem, savu simpātiju Edvīnu, diskotēku uz slidām un ballīti, kurā viss sagāja šķērsām…

Grāmatas “Viss, kas nav saskatāms” (Liels un mazs)galvenais varonis Jūels bija cerējis, ka 6. klasē būs citādi, bet viss ir tāpat. Viņam jāturpina spiesties gar sienām, jāturpina izlikties neredzamam, lai tiktu prom no mobingotājiem ar Esteri priekšgalā – meiteni ar asu skatienu un platīnblondiem matiem. Ļaunāko no viņiem visiem. Kādā vakarā Jūela un Esteres ceļi nejauši krustojas, un viņu dzīve mainās. Slepenībā varmāka un upuris var stāstīt viens otram to, ko nav stāstījuši nevienam citam. Šī grāmata ir spēcīgs stāsts par draudzību un izstumtību, par noslēpumiem un uzdrošināšanos būt pašam.

Dzejoļu krājums “Patīk!” (Liels un mazs) ir autora debija bērnu literatūrā. Krājumā iekļauti 36 dzejoļi, kuros atrodams liels retums mūslaiku dzejā bērniem: puikas domu gaita, kurā liela nozīme ir interesei par to, kā pasaule darbojas, kā to racionāli izprast, kā uz to iedarboties. Ar šo grāmatu autoram izdodas uzrunāt mazos lasošos zēnus.

Kad Ingmara vecāki izšķiras (grāmata “Ingmars un jūra”, Rozes apgāds), viņš kopā ar mammu pārceļas uz nelielu namiņu Tallinas pievārtē pie jūras. Jauns sākums nekad nav vienkāršs: jāpierod gan pie citas mājas, gan pie citas skolas. Taču jūra savā bezgalīgajā dažādībā kļūst par Ingmara sabiedroto: tā nomierina, uzmundrina, iznes piemājas liedagā aizvien jaunums pārsteigumus un gādā par piedzīvojumiem. Drīz zēna dzīvē ienāk arī jauni draugi.

Grāmatā “Meitene ar šauteni” (Liels un mazs) Magdes tētis ir iemācījis meitai mežā kļūt nemanāmai un slēpt pēdas, bet vectēvs – prasmi strādāt ar dažādiem kurpnieka darbarīkiem. Tas viss viņai noder, kad meitene nokļūst partizānu grupā, ko vada viņas bijušais skolotājs. Padomju okupanti Magdes ģimeni ir izsūtījuši uz Sibīriju, jo tēvs neatbalsta jauno varu un palīdz partizāniem. Meiteni, kura paglābusies suņu būdā, karavīri neatrod. Taču viņa nevis vienkārši slēpjas, bet pilda tēta uzticēto slepeno uzdevumu. Nonākusi meža bunkurā, viņa kļūst par īstu partizānu grupas dalībnieci.

Astrida un viņas vecākā māsa Rute (grāmata “Kvantu lēciens”, Latvijas Mediji) vienmēr ir bijušas nešķiramas. Astrida saprot, ka Rutei pasaule reizēm sagādā lielas sāpes, tāpēc māsai nepieciešama īpaša uzmanība. Taču, uzsākot mācības vidusskolā, Astrida attopas jaunu draugu un iespēju priekšā. Kā izveidot pašai savu dzīvi, nesaraujot attiecības ar māsu? Dāņu jauniešu grāmatu rakstniece spēj aizraut lasītāja elpu un likt paskatīties uz mūsdienu aktualitātēm no pavisam negaidītām pusēm. Autore meistarīgi runā par mentālo veselību, kā arī par ģimenes, skolas un pirmās mīlestības attiecību līkločiem, ar kuriem dzīvē saskaras ikviens.

Grāmatas “Augstāk” (Zvaigzne ABC) autor Nils Sakss ir pusaudžu psihoterapeits, īstajā vārdā Nils Konstantinovs. Šis ir viņa otrais stāstu krājums – stāsti un dzejoļi par pieaugšanu: “Ikviens ik pa laikam nonāk vietā, kur prasa: bet ko tālāk? Es nezinu, ko tālāk. Tad es apstājos, nomierinos, dziļi ieelpoju un vienkārši paskatos sev virs galvas. Atbilde reizēm ir tur – kaut kur augstāk.”

Vai sistēmu drīkst lauzt? Vai autoritātes drīkst apšaubīt arī tad, ja sabiedrības vairākums tās atbalsta? Vai elitārisma un ideju vārdā drīkst upurēt kaut vienu cilvēku? Tādus jautājumus uzdod šis pusaudžiem rakstītais romāns “Filozofu pagrīdes vienība” (Lietussdārzs), un – tavu brīnumu! – tie var palikt arī neatbildēti. Jo sāls ir pašu jautājumu uzdošanā. Šis ir stāsts par kritisko domāšanu un dzīves jēgas meklējumiem, kur ne viss ir zelts, kas spīd, un ne viss, kas maksā lielu naudu, ir veselīgs cilvēka psihei un attīstībai. R. Grants pauž ideju par to, ka filozofija nav tikai saujiņai cilvēku pieejams prāta vingrinājums, bet sabiedrības labklājības virzītājspēks. Un te ir arī patiesa draudzība un rūpes citam par citu – lielākās vērtības pusaugu vecumā.

Grāmatas “Muļķu ķērājs” (Neputns) redaktors Henriks Eliass Zēgners: “Roberta Vilsona debijas krājuma “Muļķu ķērājs” saknes iedzītas plašā literatūras laukā — no klasikas un filozofijas tekstiem līdz latviešu laikmetīgajai dzejai — kā radniecīgi jāmin Marts Pujāts un Artis Ostups —, taču Vilsona balss ir savrupa un spirgta. Grāmata lauž jaunu avangarda vilni, kura pacelto jautājumu mutulī jādomā par valodas sniegto iespēju slēpties, atklāties un mulsināt. Šie teksti satrauc, liek lauzīt galvu, pārdomāt labo un ļauno, citkārt smīdina, parāda spožu prātu, reizumis uzplaukst sirsnībā un ieved dārgumiem pilnā valodas labirintā.”

Jans ir Dutrelo ģimenes pastarītis (grāmata “Okeāna bērns”, Jāņa Rozes apgāds). Viņš ir augumā sīks, turklāt vēl mēms, taču spēj runāt ar acīm un, atšķirībā no sešiem vecākajiem brāļiem, ir neparasti apdāvināts. Lai cik savādi, vecāki par to nepriecājas. Reiz naktī Jans ar brāļiem aizbēg no mājām – viņiem noteikti jātiek līdz okeānam. Kāpēc? To zina vien Jans, mazais puisītis–īkstītis, kuram brāļi klausa uz vārda un palīdz īstenot noslēpumaino sapni.

Grāmatas “Lasu, tātad esmu” autors Miha Kovāčs  ir Ļubļanas (Slovēnija) Universitātes Bibliotēku, informācijas zinību un grāmatniecības nodaļas profesors, kā arī viens no manifesta par augstākā līmeņa lasītprasmi, t.s. Ļubļanas manifesta līdzautoriem. Grāmatā tiek rastas atbildes uz  daudziem jautājumiem par lasīšanu, piemēram, vai digitālajā laikmetā joprojām ir jēga lasīt grāmatas, kāpēc gan urbties cauri bieziem tekstu sējumiem, ja varam skatīties seriālus, klejot tīmeklī vai arī aizpildīt laiku ar gluži citām nodarbēm. Šī grāmata ar desmit vienkārši izklāstītiem piemēriem pierāda, ka grāmatu lasīšanai ir milzīga pozitīva ietekme. Lasot mēs paplašinām savu vārdu krājumu, uzlabojam spēju domāt daudzšķautņaini, attīstām un padziļinām empātiju – tas viss mums ļauj ne tikai domāt pašiem ar savu galvu, bet arī būt veiksmīgākiem un laimīgākiem.

Rūta Šepetis, starptautiski atzīta lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstniece, latviešu lasītājiem jau ir pazīstama no romāniem “Starp pelēkiem toņiem”, “Papīra sapņi”, “Jūras sāļums”, “Klusējošās strūklakas”. Viņas vēsturiskie romāni izdoti vairāk nekā 60 valstīts un tulkoti četrdesmit valodās, tos lasa gan jaunieši, gan pieaugušie visā pasaulē. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Grāmatā “Man tevi jānodod” (Zvaigzne ABC) Rūta Šepetis meistarīgi portretē tumšu, aizmirstu vēstures nostūri: Rumāniju un Bukaresti 1989. gada ziemā. Fokusējoties uz vienu stāstītāja balsi – septiņpadsmitgadīgo Kristianu Floresku –, autore spilgti ataino bailes un nedrošību, ko rumāņi piedzīvoja Čaušesku valdīšanas pēdējos mēnešos. Notikumu līkloči nezaudē spriedzi līdz pašām romāna beigām. Kam tu vari uzticēties pasaulē, kurā valda bailes? Kristians dzīvo valstī, kurā valda represijas un tirānisks diktators. 17 gadu vecumā viņš sapņo par brīvību, vēlas studēt filozofiju un rakstīt dzeju, taču valsts kontrolē visu, ko viņš dara, saka un pat domā. Vai šajā pastāvīgu aizdomu gaisotnē viņš var uzticēties savam labākajam draugam, meitenei, ģimenei? Kad Kristianu sāk šantažēt slepenais dienests, viņš nonāk neiespējamas izvēles priekšā. Vai viņš nodos savus tuvākos cilvēkus – vai pretosies, riskējot ar viņu dzīvību?

Īsumā grāmatas “Brīvībene” (Orbīta) sižets ir šāds: ir divtūkstošo gadu sākums, un Svens no Rēzeknes ierodas Rīgā, lai mācītos Rīgas Mākslas vidusskolā. Omamma Lūcija izkārto viņam dzīvošanu Brīvības ielas namā, ko savulaik cēlis viņa vecvectēvs Bernards Vanags, ļoti bagāts vīrs, krāsu un ķimikāliju tirdzniecības uzņēmuma vadītājs. Viņš ir tāda kā dzimtas leģenda, un šis divstāvu nams – viena no viņa kulta svētvietām. Svenam gan pret šo kultu ir pretestība, viņam tas šķiet tracinoši, ka Bernardu pat vēl tagad viņam mēdz stādīt par paraugu. Bet ar Brīvības ielas namu jeb Brīvībeni (kā viņš to sauc) viņam izveidojas ļoti īpašas attiecības – viņš vairākas reizes no tās iet prom ar domu – uz neatgriešanos, bet tik un tā atgriežas.

“Ļaudis, kas sēj sniegā” (Jāņa Rozes apgāds) ir sāmu izcelsmes zviedru rakstnieces Tīnas Hārneskas (1984) debijas romāns, kurā līdz asarām smieklīgas epizodes aizraujošā vienlaidu vēstījumā saaužas ar pārdomām par to, ko ģimenei nozīmē mīlestība, zaudējums, gaistošās dzimtas atmiņas un sakņu sajūta. Šis spožais romāns ar aušīgiem un negaidītajiem sižeta pavērsieniem, spilgtiem varoņiem un valdzinoši lirisku gaisotni ir tikpat dziļš un plašs kā Zviedrijas ziemeļu debesis. Ne velti tas pelnīti saņēmis prestižo balvu “Zviedrijas Gada grāmata”. Kā vēstīts balvas žūrijas vērtējumā, romāns sacerēts “absolūti unikālā toņkārtā – skarbi, līksmi, skumji un skaisti – un ar astoņdesmitpiecgadīgu varoni, ko ir neiespējami neiemīlēt”. No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa.

Lai prieks lasīt!