Jaunākais no absolventiem
Georgs Alberts Pimanovs
MAZS STĀSTIŅŠ PAR ĀGENSKALNU, LAVĪZES IELU UN ĢIMNĀZIJU
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas priekšnamā pirmo reizi nokļuvu 9. klasē. Ikdienas ceļš līdz skolai. Melnsila iela. Ļermontova iela. Lavīzes iela. Skolēnu un skolotāju ikgadējo septembra maršu pavadīja orķestris un simboliskā zvaniņa skandināšana. Pirmā diena Rīgas skolā. Man bija bail. Pat ļoti. Tobrīd svaigi pirktajā uzvalkā, sekojot tik plašam skolēnu pulkam, šķita, ka, ja apstāšos, tad mani nomīdīs.
Tomēr ar laiku pierodi pie tās lielpilsētas enerģijas. Un drīzumā nemitīgā steiga kļūst daļa no tevis. Es pat teiktu, ka Āgenskalna gaiss ļoti labi kompensē to. Šaubos, ka jebkur citur ko tādu Rīgā var izjust. Un, ja kāds svešais zinātu, tad noteikti rastos skaudība. Tādā ziņā ģimnāzijā vienlaicīgi vienmēr valda gan haoss, gan miers.
Kad otrajā dienā ienācu klasē, klasesbiedri jau bija ieņēmuši savas gadiem ilgi rezervētās sēdvietas. Skolotāja Juste pārliecinoši stāstīja, un skolēni cītīgi klausījās un pierakstīja. Skaidrs bija viens – būs jāmācās. Un to arī darīju, cik manos spēkos tas bija.
Vidusskolā iestājos komerczinību un informācijas tehnoloģiju virziena programmā jeb, tautas valodā runājot, komerčos (kaut pamatskolā biju apzvērējies, ka noteikti mācīšos fizmatos), un ne sekundi nenožēloju savu izvēli. Pat ja esmu izvēlējies dzīves ceļu, kas nemūžam nesaistītu 99% no maniem klasesbiedriem, arī medicīnas un zobārstniecības studijās, ko šobrīd studēju, var atrast kaut kripatiņu ekonomikas un komerczinības, kas ik sekundi sekos tev pa pēdām un atgādinās, ka biznesa haizivs, pat, ja šķiet nievājoši teikts no citu puses, ir īstenībā baigi foršais apzīmējums.
No tiem laikiem visvairāk atmiņā palikušas 3. korpusa kāpnes uz 2. stāvu. Logs ar skatu uz iekšpagalmu un 1. korpusu. Ja tajā dienā spīdēja saule, tad zināju, ka satiksme mazliet tiks bremzēta manis dēļ, kamēr manā prātā loga labais stūris un pretī esošā kāpņu marga būs pietiekami iesilusi. Ja ir kāds brīvs laika sprīdis, iesaku ķert to mirkli, kamēr neviens vēl nekavē stundu – it īpaši tiem, mūžīgajiem liriķiem, kuri mīl sēdēt uz 2. korpusa tumšajām kāpnēm.
Man pašam vienmēr šķitis, ka vienkārši paveicies nokļūt tieši tur, ĀVĢ. Ģimnāzijā katram skolēnam ir savs stāsts. Rīdzinieks vai provincietis (lai kādu lieki neaizvainotu). Ilggadējs censonis vai jaunpienācējs. Aspazijas fane vai botānikas guru. Tieši tas ir ģimnāzijas šarms – lai kāds tu nebūtu, kādas vien raizes vai prieki Tevi neskautu un ko vien tobrīd nejustu vai nedomātu, noteikti atradīsi vismaz kādu, kurš tevi sapratīs. Jebkuram ģimnāzistam, kurš šobrīd lasa šīs rindiņas, noteikti iesaku pārvarēt tajā brīdī sevi un tomēr pateikt tam garāmgājējam: “Čau!” Tici man, draugu klātbūtnē skolas pienākumi kļūst līdzvērtīgi smilšu kastei – cel smilšu pilis un domā par to, kur celt nākamo!
Aicinu būt draugos ar skolotājiem – tas ir tas, ko pats nepietiekami novērtēju ģimnāzijas gados. Kaut cik banāli tas arī nešķistu, studiju laikā diez ko bieži mēdzu aizdomāties par to, ko vēl es būtu varējis no viņiem iemācīties. It īpaši prātā iespiedušies kopīgie brīži ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Anitu Vanagu, rakstot zinātniski pētniecisko darbu. Atzīšos, ka tobrīd man nebija ne jausmas, kas no manis tiek sagaidīts un kas tieši man būtu jāveic. Un vēl joprojām uzskatu, ka jebkurš darba pjedestāls vai balva ir tikai un vienīgi viņas nopelns. Vēl tagad reizēm atķeksēju sociālajos tīklos, ka, iespējams, apmeklēšu kādu literāro pasākumu Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā. Pat ja tā laika šobrīd ir tik, cik ir.
Tikpat liela loma manā skolas dzīvē bijusi arī matemātikas skolotājai Kristīnei Liepiņai, kura vienmēr bija gatava papildus izpalīdzēt ar grūtākiem algebras un ģeometrijas uzdevumiem, it īpaši gatavojoties eksāmenam, kurš tobrīd šķita diez ko neuzvarams. Un noteikti milzīgs paldies jāsaka arī mūzikas skolotājai Līgai Gaiķei un koncertmeistarei Maijai Feldmanei par iespēju dziedāt ģimnāzijas jauktajā korī un jauktajā vokālajā ansamblī – mūzika tik tiešām ir labākais glābiņš tādos brīžos, kad darbi neiet tik raiti kā gribētos. Mīļi sveicieni arī mūsu pamatskolas klases audzinātājai Leldei Ozoliņai un vidusskolas klases audzinātājam Mārtiņam Driksnam! Lai arī ko vien es nerakstītu, es nespētu pateikties pietiekami un visiem. 9.3 un 12.4 – vienmēr un mūžīgi Georgs Alberts Pimanovs.
Mārtiņš Asonskis, 2014.gada absolvents
Āgenskalna Valsts ģimnāziju uzsāku kā ekonomistu novirziena klases audzēknis un ātri integrējos kolektīvā, jo, pirmkārt, klasesbiedri jau tajā laikā bija ar lielu inteliģenci un mērķtiecīgi, kas man nozīmēja daudz. Jau pirmajās nedēļās atradu kopsaucēju un nodibināju tuvāku draudzību ar vairākiem klasesbiedriem. Viens no šiem klasesbiedriem vēl aizvien ir viens no maniem tuvākajiem draugiem, var teikt, pat ģimenes loceklis. Ņemot vērā izrādīto interesi par matemātiku un fiziku (arī izdošanās faktors kā ietekme), ātri nokļuvu fizikas pasniedzēja Jāņa Krūmiņa redzeslokā, kurš attiecīgi mani pārliecināja mainīt novirzienu un kļūt par fizmatu.Nokļūstot fizmatos, nedaudz atdūros kā pret sienu, jo viss iepriekš viegli pavadītais laiks matemātikas un fizikas pamatburbulī kļuva neizteikts. Nokļuvu starp klasesbiedriem, kuriem visiem sirdī un asinīs ir fizika un matemātika, un, tā teikt, nebija vairs ar ko izcelties, jo visi bija ļoti augsta līmeņa skolnēni ar tiešām labām zināšanām un ātru pielāgošanos. Jau esot FizMats sāku dzīvot ĀVĢ esošajās kompmītnēs, kurās, kā izrādās, dzīvot sāka arī klasesbiedrs, kurš kopš tā laika ir mans labākais draugs. Dzīve kopmītnēs bija ļoti labs dzīves piedzīvojumu posms ar lietām un notikumiem, kurus gan drīkst, gan nedrīkst stāstīt. Skolas laikā pievienojos deju kolektīvam "Vainags", un skolotājas Zigrīdas Teivānes vadībā guvām daudz sasniegumu un piedalījāmies daudzos labos koncertos. Man ir bijis gods Dziesmu un Deju svētkos nest TDA "Vainags" karogu. Skolas lokācija un apkārtējā infrastruktūra ļāva brīvi izbaudīt Rīgas sniegto šarmu un iespējas. ĀVĢ ielika lielu pamatu manai dzīvei un draugu esamībai.
Sindija Pētersone, 2019.gada absolvente
Āgenskalna Valsts ģimnāzijā sāku mācīties 10. klasē, apzināti pārnākot no Mārupes vidusskolas uz ģimnāziju, lai iestātos bioloģijas/ķīmijas klasē un varētu sevi veiksmīgāk sagatavot medicīnas studijām. Godīgi sakot, skolas laiks man nebija viegls, sākot ar to, ka pirmā skarbās realitātes apzināšanās bija jau pašā sākumā, jo, uzsākot mācības ĀVĢ , vidējo atzīmju reitingā nekad nebiju augstāk par 5. vietu no beigām, lai gan iepriekšējā skolā vienmēr biju TOP3. Ar to gribu pateikt, ka ne vienmēr dzīvē tu būsi pirmais un pats labākais, tas atstāj iespēju izaugsmei, un to ir labi iemācīties jau laicīgi. Bet tas pierāda to, ka šajā skolā mācās tiešām zinoši un inteliģenti skolēni, kuriem ir ambīcijas un vismaz aptuvens nākotnes redzējums, kas nozīmē, ka tavu vidi veido gudri un intelektuāli cilvēki, un, esot tādā vidē, pat nemanot tu par tādu kļūsti pats. Kopumā skolas laiks man atmiņā palicis kā kārtīgs mācību laiks, grūti bija apvienot mācības ar papildu hobijiem un izklaidēm, tomēr šis bija kārtīgs rūdījums īstajai dzīvei. Atceros, ka man mamma skolas laikā vienmēr teica, lai baudu vidusskolu, jo, laikam ejot, es sapratīšot, ka šis bijis skaistākais un vieglākais laiks manā dzīvē. Un es vienmēr domāju, vai tiešām viņai ir taisnība… un laikam, ka tomēr nav - vismaz ne par ĀVĢ. Un tas ir labi, jo šajā skolā man iemācīja ļoti svarīgas lietas, kas man noderējušas pieaugušo dzīvē - loģisko domāšanu, disciplīnu, patstāvību, laika menedžmentu un to, ka, ja tu nespēj vairāk, tad tu spēj vismaz vēl drusciņ, kas man atvieglojis pašizaugsmes ceļu pēc skolas beigšanas. 12. klasē man radās dilemma starp psihoterapijas un pasākumu producēšanas studijām. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas iet studēt koledžā pasākumu producēšanu likās nepareizi, tomēr es paklausīju savai sirdsbalsij un izdarīju izvēli par labu pasākumu organizēšanai, neņemot vērā nevienu, kas mani varbūt centās atrunāt un apšaubīt manu izvēli, jo lielākā daļa manu klasesbiedru aizgāja studēt medicīnu vai ar to saistītu profesiju. Varbūt padziļinātā ķīmija un bioloģija man dzīvē mazu lomu spēlē un vēl īsti nav noderējusi (vismaz pagaidām), tomēr spēcīgā personība, kādu ieguvu ģimnāzijā, man ļāvusi strauji augt profesionālajā ceļā un 22 gados atvērt un vadīt savu uzņēmumu - SEA events. Tieši tāpēc novēlu ikvienam skolēnam, kas uzsāk mācības Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, nebaidīties, iet uz priekšu, procesa laikā nemeklēt jēgu it visā un, galvenais, sekot savai sirdbalsij un ticēt sev, jo tikai pēc laika tu apzinies to, ko katrs dzīves posms tev ir atstājis un iemācījis!
Mārcis Gaujenietis, 2008.gada absolvents.
Mārcis un Lavīzes iela 2a.
Laikā, kad vecāki plānoja, kur sūtīt mācīties jaunāko brāli, izvēle par Āgenskalna Valsts ģimnāziju bija diezgan pašsaprotama un viegli pieņemama. Vecākiem bija pazīstami skolas gaiteņi un arī kādas vērtības piedāvā un nodrošina šī skola, jo vecākais brālis bija nupat beidzis ĀVĢ. Pamatskolas laiks nāca ar pārmaiņām gan man kā Mārcim, gan arī pasaulē iezīmējās sociālo tīklu aprises. Mums bija lieliska iespēja sevi pierādīt ne tikai skolas gaiteņos, bet arī tādās burvīgās vietās kā face.lv un draugiem.lv. Šī pamatskolas laika klase, kas tik ļoti man patika, tika droši vadīta ar Santas Kazakas jaunajām domām gan par klasi kā tādu, gan arī gudro padomu, ja tādu vajadzēja, un jāatzīst, ka mums tas ļoti noderēja, jo skaidrs ir tas, ka raksturi bija raibu raibie. Košākais mirklis, kas iespiedies atmiņā, kad tiešām bija nepieciešams padoms, saistās ar neaizmirstamu viesošanos direktores Ināras Gailes kabinetā, un tam par iemeslu bija sašvīkāta grīda ar gumijotajām zolēm :) Par laimi šajā spožajā idejā nebiju viens pats palicis, bet, jā, neaizmirstams piedzīvojums 9.1 klases izskaņā. Iegūtās zināšanas ļāva bez šādiem starpgadījumiem izkļūt cauri vidusskolas laikam, kur varēja koncentrēties uz citiem piedzīvojumiem. Vidusskolas kuģi palīdzēja izstūrēt skolotāja Ārija Ķiģele. Šeit nedaudz jāatkārtojas par to, ka bija nepieciešams padoms, bet tas lieti noderēja gan augstskolas izvēlē, gan arī palīdzēja ievirzīt domas latviešu valodas un literatūras stundu virzienā. Man patika uz tām stundām iet, bet krietni bija jāpiestrādā ar teikuma uzbūvi un dzejas analīzi. Skaidrs, ka vidusskolas laikā mūsu ierastās draudzības no pamatskolas papildināja jaunie skolas biedri, kuriem strauji nācās pieņemt mūsu skolas kārtību. Jāatzīst, ka mani draugi nāk tieši no vidusskolas laika, par ko esmu bezgala priecīgs. Jāsaka, ka arī savā profesionālajā darbā, kas ir saistīts ar fotografēšanu, aizvien vadošākos amatos pretī nāk mani skolas biedri, un tā ir ļoti laba sajūta, ka skolas biedriem izdodas un sanāk. Pats lielākais pārsteigums man ir tas, ka, ja arī skolas biedrs nav satikts ilgāku laiku, tev ir sajūta, ka jūs vēl vakar mācījāties skolā, un tā saruna sākas tur, kur tā vakar beidzās. Vidusskola tika izdzīvota ar visu, kas tajā ir jāpiedzīvo, un skola noteikti ir devusi labu starta šāviņu, kuru 2008. gadā arī ņēmu azotē un devos augstskolas piedzīvojumos.
Gints Pidiks, 2019. gada absolvents
Āgenskalna Valsts ģimāzijā iestājos 10. klasē ekonomikas un IT novirzienā, un 3 gadu laikā nebija nevienas skolas dienas, kurā nebija iemesla kaut vai vienu reizi pasmaidīt. Vai tas būtu par kāda klasesbiedra (ne)veiksmi vai precīzi izteiktu remarku literatūras satura pārbaudes darba laikā: “Nē, skolotāj, es vēl aizvien nezinu, kādā krāsā galvenajam tēlam bija kreisā zeķe tieši 166. lapas pusē.” Protams, klases ekskursijas, saliedēšanās pasākumi un galvenokārt Žetonvakars vēl aizvien ir neaizmirstami notikumi, ar kuriem es pozitīvi asociēju ģimnāziju un savus kolorītos klasesbiedrus.
Šobrīd esmu veiksmīgi pabeidzis bakalaura studijas Anglijā Lankasteras Universitātē psiholoģijas novirzienā. Kādēļ tieši psiholoģijā? Reiz pēc kādas fizikas stundas gāju lejā pa trepēm, pagāju garām matemātikas kabinetam, uzsitu pa skapīša durvīm un sapratu, ka studēšu tieši to. Ar psiholoģiju saistu arī tālāk savu dzīves vīziju, tādēļ ir plāns iegūt profesionālo maģistra grādu un arī doktora grādu Kanādā (dubultpilsonība). Šobrīd strādāju airBaltic par ceļošanas dokumentu kompetences un rezervāciju kontrolieri – tas ir pirmais atskaites punkts pilnvarām bērniem, vīzām un imigrācijas jautājumiem. Tāpat arī esam ciešā sadarbībā ar stacijām Marokā un Apvienotajos Arābu Emirātos, arī ar Latvijas robežkontroli, regulējot pilntiesīgo (un ne tik ļoti) ceļotāju plūsmu. Brīvajā laikā vēl aizvien pirmajā vietā ir sports - futbols un sporta zāles apmeklēšana. Tāpat esmu eFutbola izlases kapteinis un entuziastisks ceļotājs.
Ja tiek jautāts plašākā mērogā, tad ieteiktu nebūt 'kastīšu cilvēkiem”, kā mums mācīja ekonomikā, un izaicināt sevi. Nenožēloju ne sekundi no sava pavadītā laika Anglijā tās sniegto emociju, zināšanu un atmiņu dēļ, tādēļ aicinu arī citus nebūt konservatīviem un vienkārši 'pamēģināt'. Un kādēļ gaidīt vidusskolas beigas, lai uzsāktu ko jaunu?
Emīls Strubergs, 2022.gada absolvents
Mana izvēle kādu dienu mācīties Āgenskalna Valsts ģimnāzijā radās salīdzinoši agri, apmēram 4. klasē, jo vairāki mani tuvi radinieki bija savus skolas gadus pavadījuši ĀVĢ telpās. Tā nu 2016. gada septembrī devos uz 7. klasi jau Lavīzes ielā, kur arī paliku līdz pat 12. klases absolvēšanai 2022. gada jūlijā.
Šo 6 gadu laikā tieši savas skolas izvēles dēļ sanācis sasniegt diezgan daudz. Pamatskolas gados sāku ar klasesbiedriem kopā muzicēt dažādos sastāvos. Šīs daudzās grupiņas pārtapa par projektiem, kas turpina aktīvi uzstāties. Vidusskolā kopā ar klasesbiedriem ieliku pamatus savai karjerai, piedaloties dažādos projektos, kā arī daudzi citi manas tālākās dzīves veidojošie faktori radās tieši ĀVĢ pieredzes rezultātā.
Svarīgākais gan no pamatskolas un vidusskolas ir draudzības, kas tika izveidotas. Tieši šos draugus varu saukt sev par tuvākajiem un domāju, ka dzīves laikā vairs tas īsti nemainīsies.
Karīna Avišāne, 2013.gada absolvente
Manu pieredzi ĀVĢ var sadalīt divos posmos: pamatskola un vidusskola. Atceros dienu, kad iesniedzu dokumentus, lai iestātos pamatskolā. Ieejot ĀVĢ, protams, bija nedaudz bail, jo zināju, ka tur mani sagaida pilnīgi jauna (bet piebildīšu - noteikti labāka) vide, jauni klasesbiedri, jauni skolotāji... taču vēlme mācīties bija lielāka par bailēm. Jau pirmajā gadā sapratu, ka šeit ir mana īstā vieta, jo klasesbiedri izrādījās draudzīgi, daudzpusīgi un visnotaļ atraktīvi, skolotāji zinoši, mērķtiecīgi un izpalīdzīgi un skolas atsmosfēra, kā arī dažādie pulciņi visnotaļ sekmēja manu vēlmi apgūt jaunas zināšanas. Pamatskola mani "atvēra" kā cilvēku un palīdzēja saprast, kas es esmu un ko dzīvē vēlos sasniegt. Tā es nonācu līdz vidusskolai ĀVĢ, kur izvēlējos padziļināti mācīties tieši bioloģiju un ķīmiju. Šo posmu īsumā var raksturot kā visnotaļ izaicinošu. Kādēļ? Jo konkurence starp klasēm, kā arī starp klasesbiedriem pieauga, vecos draugus jauni nenomainīja, kā arī ambīcijas un prasības pret sevi pieauga. Taču tieši šim posmam es esmu īpaši pateicīga, jo tas mani sagatavoja vai pareizāk "norūdīja" turpmākām mācībām RSU medicīnas fakultātē: iemācīja pacietību, neatlaidību un to, ka, lai arī kādā kolektīvā tu būtu, vienmēr atradīsies kāds, kas palīdzēs, ja vien šo palīdzību būsi gatavs paprasīt.
Edvarts Daniels Emersons, 2015.gada absolvents
Cilvēku viedokļi par skolu iedalās divās grupās: murgs vai sapnis. Tikai pieaugot un saprotot, kas ir pieaugušo dzīve, saprotam, ka tas bija kaut kāda veida sapnis. No iestāšanās līdz centralizētajiem eksāmeniem, dzīve ĀVĢ bija pilna izaicinājumu, kuros kopā ar saviem klases biedriem kā tuvākajiem ģimenes locekļiem smējāmies un raudājām kopā. Cauri ģimnāzijas gaiteņiem mūs vienmēr pavadīja skolotāju atplestās rokas, kuras vienmēr bija gatavas palīdzēt mums izkļūt no bēdu ielejas, ja vien tikai paši to gribējām. Man pietrūkst šīs komūnas, skapīši, ēdnīcas jaukais personāls, pagraba darbinieku pīpētava, skolas policiste. Bet es zinu, ka, ja izmācīšos par skolotāju, kādu dienu varēšu atgriezties, lai no citas perspektīvas izbaudītu Āgenskalna burvību un dotu zināšanas tiem, kuri vēlas tās saņemt.
Nikola Anna Intlere, 2020.gada absolvente
ĀVĢ kopā pavadīju 6 savus dzīves gadus. Atmiņas ir izveidotas katrā skolas kaktā, sākot ar skolēnu pašpārvaldes telpu un beidzot ar visām garderobēm, kādas bija manos skolas gados. Piedzīvoju gan ‘’vecās’’, gan tikko svaigi izremontētās un pat pagaidu variantus skolas koridoros. Visus savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus nevarētu ietilpināt pat novelē vai autobiogrāfijā.
Viens konkrētais brīdis visā skolas laikā bija mans pats, pats mīļākais – 20 minūšu starpbrīdis, kurš man dienā bija tikai 1 starp visiem 5 un 10 minūšu. Šis starpbrīdis man atmiņā īpaši iespiedies tāpēc, ka tas bija brīdis visas dienas laikā, kurā varu satikt pilnīgi visus savus draugus no dažādajām klasēm. Mēs vienmēr satikāmies foajē pie ziņu dēļa, pārrunājām dienas aktualitātes, degošākās nedēļas tenkas un brīvdienu plānus. Šis dienas brīdis varēja pārvarēt jebkuru sāpi par kādu matemātikas nesaprotamo teorēmu, latviešu filologu līmeņa esejas par tā mēneša autoru (lielākoties par Raini) un jebkuru trako laboratorijas darbu, kas skāra bioloģiju, ķīmiju vai pat fiziku.
Lai vai kā ietu, lai vai kā būtu, šis tiešām bija pats gaidītākais brīdis visā skolas dienā, un šī ikdienas tradīcija saglabājās visā manā ĀVĢ karjeras laikā.