1. English
Ja Jūs turpināt izmantot doto vietni bez noklusēto iestatījumu izmaiņām, Jūs piekrītat cookie failu izmantošanai avg.lv vietnē. X

    Mūsu absolventi (09.02.2021. papildināts)

    2021. gada 25. janvārī

    Laura Anna Grizāne

    Atmiņas par savām skolas gaitām, studijām, darbu, karjeru.

    Āgenskalna Valsts ģimnāzijā sāku mācīties jau 9.klasē. Šo skolu izvēlējos jau ar nodomu, lai labi iemācītos ķīmiju un bioloģiju, jo zināju, ka tālāk dzīvē vēlos mācīties ko saistītu ar veselības aprūpi. Vidusskolā mācījos bioloģijas-ķīmijas novirzienā. Visus 3 gadus atceros ar labām atmiņām, jo tas tiešām bija interesants laiks manā dzīvē. Skola man ļoti iemācīja plānot savu laiku, kam esmu ļoti pateicīga arī līdz šim. Bija arī grūti brīži, jo mācīties tiešām nebija viegli – daudz mājasdarbi, grūti kontroldarbi. Mīļākie priekšmeti skolā bija latviešu un krievu valoda, bioloģija.

    Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Stradiņa universitātē studiju programmā “Vecmāte”. Studijas man padevās ļoti viegli, jo Āgenskalna Valsts ģimnāzija man iedeva ļoti lielu bagāžu, iemācīja disciplīnu un laika plānošanu, ko pa īstam sāku novērtēt tikai studējot. Studiju sākumā sāku strādāt kā māsu palīgs operāciju blokā, kas man deva ļoti lielu pieredzi arī studējot.

    Šobrīd mācos pēdējā kursā RSU, strādāju par vecmāti privātklīnikā un plānoju pēc bakalaura grāda iegūšanas iet uz maģistrantūru, jo vēlos apgūt vēl vairāk veselības aprūpes jomā. Zinu, ka spēšu, jo esmu apņēmības pilna, pārliecināta par sevi un par šo paldies varu teikt skolotājiem un Āgenskalna Valsts ģimnāzijai, kas man to ir iemācījuši.

    Novēlu visiem skolēniem un mācībspēkiem izturību un veselību šajā grūtajā laikā!

    Laura Anna Grizāne

     

    Jolanta Ošiņa

    Līdz pat 9. klases vidum nebiju izlēmusi, kurā jomā veidot karjeru, bet tad ļoti strauji nonācu pie domas, ka vēlos studēt medicīnu. Vienmēr bija saistījis viss grūtais, sarežģītais. Iet vieglāko ceļu - tas nebija stāsts par mani. Uzzināju par iespēju mācīties ĀVĢ bioloģijas un ķīmijas klasē, kas, vairāk kā skaidrs, tieši piemērota sagatavošanai medicīnas studijām. Izturēju konkursu un ne brīdi nenožēloju šo lēmumu.

    Tas, ko man devusi ĀVĢ, ir neatsverami pamati, uz kuriem varēju būvēt savas kāpnes medicīnā. Atceros, ka studiju sākumā daudziem lielais mācību apjoms un sarežģītība šķita kas nepaveicams. Nenoliedzami, medicīnas studijas prasa milzu ieguldījumu, disciplīnu, tās ir izaicinājumu pilnas, bet ĀVĢ tām lieliski sagatavo. Es ar lepnumu varu teikt, ka šī bija mana skola. Lepojos ar tās tradīcijām, nemainīgajām vērtībām, izcilajiem pedagogiem un noturīgo kvalitāti. Paldies par to!

    Neskatoties uz lielo mācību apjomu, zināšanas un spēcīgi mācību pamati nav vienīgais, kas veido manas atmiņas par ģimnāzijas laiku. Man bija brīnišķīgi klases biedri, tiešām ļoti izcilas personības. Protams, arī mūsu fantastiskā klases audzinātāja Jeļena Strumpe, kura mūs spēja noturēt rāmjos, kad tas bija nepieciešams. Atmiņā palikušas iesvētības, kas bija gana dullas, kā arī aerobikas konkursi, sporta dienas, agrie kora mēģinājumi. To visu atceroties, man ir smaids sejā. Divus gadus dzīvoju skolas kopmītnēs, kas bija fantastisks, piedzīvojumiem bagāts laiks.

    ĀVĢ absolvēju 2009. gadā, tad turpināju studijas RSU Medicīnas fakultātē. Kā tālāko specializācijas virzienu izvēlējos neiroloģiju. Pašlaik esmu otrajā studiju pārtraukumā, lai pēc atgriešanās pieveiktu tos dažus palikušos mēnešus rezidenta statusā un saņemtu sertifikātu. Man ir padziļināta interese algoloģijā – sāpju medicīnā. Mūsdienu dzīvesveids sāpju problēmu īpaši aktualizē, tādēļ arī šāda interese. Medicīna ir izaicinājumu pilna, tā nav viegla, un uzskatu, lai to izvēlētos, jābūt entuziastam. Citādi šo ceļu iet nav iespējams. To īpaši pierādījis 2020. gads, parādot patieso medicīnas seju, un šīs profesijas pārstāvjiem gan dodot, gan arī ņemot.

    Viss, kas ar mums notiek, nenotiek nejauši, un ĀVĢ vienmēr būs daļa no manis. Skola, cilvēki un notikumi, kas palīdzējuši man kļūt par personu, kāda esmu. Nekad neatsakieties no saviem mērķiem, lai arī cik grūti sasniedzami tie šķistu! Lai izdodas! Ar sveicieniem un pateicību, Jolanta Ošiņa!

    Arturs Truškovs

    Ceturtdiena, plkst. 19:30, slimnīcas uzņemšanas nodaļa, 30 minūtes līdz maiņas beigām.

    Pirmkārt, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju pasaulē, ceturtdaļu no kopējām 12h esmu pavadījis kombinezonā, divos cimdu pāros, bahilās līdz ceļiem, respiratorā un brillēs, kuru aizsvīšana pirmo 3 minūšu laikā liek man nožēlot, ka evolūcija mums nav paredzējusi eholokāciju. Otrkārt, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā esmu kļuvis māņticīgāks, salīdzinot ar skolas vai studiju gadiem (kājās dažādu pāru zeķes, ieiešana uzņemšanas nodaļā tikai ar labo kāju, kaklarota no melnā oniksa, kas “lauvām” nodrošina pārliecību, koncentrē enerģiju garīga vai fiziska stresa laikā un palīdz gudru lēmumu pieņemšanā (vismaz pēc omes teiktā), utt. (nevēlos atklāt visas kārtis)),  šī maiņa visnotaļ nav izvērtusies viegla. Treškārt, statistika par šīm 11.5h: izmeklēti 26 pacienti (neskaitot konsultācijas), noieti 12.5km, izdzertas 6 kafijas krūzes, ieturētas 0 maltītes, 1 tualetes apmeklējums.

    Kāpēc nolēmu savu stāstījumu sākt ar šīs dežūras īsu apkopojumu? Jo tieši vakarā pirms šīs dežūras mani uzrunāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijas (ĀVģ) pašpārvaldes pārstāve ar aicinājumu uzrakstīt nelielu brīva formāta stāstu par tēmu “Absolventi stāsta” jeb “Veiksmes stāsts”. Biju domājis uzsākt rakstīšanu kādā brīvākajā maiņas brīdī, bet, kā jau redzat, statistikas sadaļā nav iekļauta “stāsta rakstīšana”.

    Kā teikts vienā jokā (kuram nedz piekrītu, nedz arī varu pilnībā noliegt): “Kā pateikt, vai kāds ir vegāns vai krosfiters? Neuztraucieties, viņi jums to pateiks paši”, tā arī lielai daļai mediķu ir grūti runāt par kaut ko citu, izņemot savu profesiju. Taču, ja iedziļināties šajā jautājumā, vai mums tiešām to var pārmest? Apgūstot medicīnu, esam pavadījuši 6 gadus universitātē. Apgūstot pamatspecialitāti pēc ārsta grāda saņemšanas, pavadīsim 3-6 gadus (5 gadi manā gadījumā) rezidentūrā. Taču lielākai daļai ceļš medicīnā jeb, precīzāk, uz medicīnu sācies skolas laikā.

    Man patīk teikt, ka mans ceļš sācies 3. klasē, kad nolēmu kļūt par ārstu (visticamāk vecāku- ginekoloģes un ķirurga- un mūsu “pēc normālu cilvēku ieskatiem” nenormālo vakariņu stāstu ietekmēts). Taču par atskaites punktu biežāk iedomājos 8. klasi, kad, izejot no savas komforta zonas (un ne pēc paša vēlmes, bet tādēļ, ka kādu vakaru vecāki manu iepriekšējo skolu nemaz neatrada “Skolu reitingā”), pārgāju uz ĀVģ. Ņemot vērā, ka mācības uzsāku 2. vai 3. nedēļas vidū pēc jaunā skolas gada sākšanās, šoku piedzīvoju jau pirmajā dienā, kad bija jāraksta kontroldarbs matemātikā par tēmu, kuru nemaz nebiju sācis izskatīt iepriekšējā skolā. Vēl lielāko šoku, ņemot vērā, ka iepriekš biju teicamnieks/izcilnieks, sagādāja pirmie četri vērtējumi matemātikā - 5, 5, 5, 5. Vienā klasē ar mani mācījās kaimiņiene un laba draudzene, kas pakāpeniski mani iepazīstināja ar klasesbiedriem. Taču, ņemot vērā, ka tās visas bija meitenes, klases čaļi ilgāku laiku ar mani nerunāja un ik pa laikam šķībi paskatījās (noteikti bija citi iemesli, bet man patīk domāt tā). 8.-9. klases laikā atzīmes pakāpeniski normalizējās, jo pieradu pie mācību procesa un iemācījos izvirzīt prioritātes. Mācību procesā, dažādās ballītēs un braucienā ar prāmi uz Stokholmu – klase saliedējās –, un es satuvinājos ar cilvēkiem, ar kuriem joprojām esmu ļoti tuvās attiecībās līdz šim brīdim, kuri netur ļaunu prātu, ka pazūdu uz ilgāku laiku un bieži varu neatbildēt uz ziņām vai zvaniem, kuri atbalsta mani un mīl paklausīties pretīgākus stāstiņus no manas ikdienas (protams, pāris īpaši tuvus cilvēkus vēl satiku 10. klasē, un zinu, ka nākamajā tikšanās reizē dzirdētu pāris dzēlīgus komentārus, ja neatvēlētu kādu vārdu viņiem). Šajā laikā vasaras mēnešos sāku piestrādāt slimnīcā par kurjeru un sanitāru – slimnīca, pacienti, baltie halāti, cilvēku prieki un bēdas – nostiprināju savu sapni un izvirzīju mērķi darīt visu, lai to īstenotu.

    Pēc pamatskolas absolvēšanas, apzinoties risku, ka 3 gadus nāksies dzirdēt: ”Vidusskola nav obligāta”, iestājos klasē ar bioloģijas un ķīmijas novirzienu – 10.2. Lai gan savā īsajā ārsta karjerā esmu sastapies ar vairākām augsta stresa situācijām (atsevišķus sirmus matiņus nēsāju kā medaļas), zosādu joprojām uzdzen vidusskolas atmiņas par ĀVģ sesijām, latviešu valodas un literatūras esejām, domrakstiem (saglabājies domraksts, kur ar sarkanu pildspalvu rakstīts: “Tas nav domraksts! 3/7/ni”), kontroldarbiem un neskaitāmiem kļūdu labojumiem, kā arī mūzikas nodarbībām un kori 0.-1. mācību stundās, kur brīvprātīgi piespiedu kārtā “dziedāju” kā tenors. Taču pārdzīvojumi bija 1% no kopējās vidusskolas pieredzes. Pārējais bija iespēju robežās cītīgas mācības, apzinoties tālākos mērķus, pusdienu stundas noslēpumainās, citiem nezināmās ēdnīcās, draugi, ballītes, klases ceļojumi, līdz ar ko vidusskolai vienmēr būs īpaša vieta manās atmiņās. Turklāt, ja kādam vēl bija šaubas par manu motivāciju studēt medicīnā, tad 11. klases ZPD ar nosaukumu “Anestēzijas veida ietekme uz pacienta atlabšanu pēcoperācijas periodā” noteikti to izkliedēja (dabūju 8…).

    Nokārtojot 12. klases Valsts eksāmenus, sekoja OSPPP jeb “objektīvi strukturizētais profesionālās piemērotības pārbaudījums”, kurš procentuāli uzrādīja, cik piemērots izvēlētajai profesijai esi Tu (šobrīd, manuprāt, šis pārbaudījums vairs nepastāv, taču ar godu varu teikt, ka biju 85% piemērots kļūt par ārstu, par pārējiem 15% gan nespēju komentēt), un iesniedzu dokumentus Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) studiju programmā “Medicīna”. Ja Jūs redzētu manu pārsteigumu, kad no klasesbiedriem uzzināju, ka dokumentus varēja iesniegt ne tikai RSU, bet arī Latvijas Universitātē, lai palielinātu iespējas iekļūt medicīnā (jā, biju smags gadījums).

    Viss labi, kas labi beidzas – ieguvu valsts finansētu vietu medicīnā un studijas uzsāku RSU 2013. gadā. Pirmo obligāto lekciju nokavēju 1. dienā jeb 1.septembrī, jeb “imatrikulācijas dienā”, jo domāju, ka mācības nevar sākties pirmajā dienā. Lai “labotu šo skolnieka domāšanu”, nācās uzrakstīt samērā apjomīgu pārspriedumu par atšķirību starp skolēnu un studentu. Ātri pēc tam pārliecinājos, ka medicīnas studijas nav domātas visiem, kad pirmajā anatomijas nodarbībā, kur uzreiz mijās latviskie un latīņu termini, aizmugurējā solā sēdošā kolēģa nopūtā dzirdēju: “Kas ir skriemelis…?”. Pirmais kolēģis no manas grupas izstājās 2. mācību nedēļā. Kopumā no kolēģiem, ar kuriem uzsāku studijas vienā grupā, RSU absolvēja nedaudz mazāk par pusi. Pirmos divus studiju gadus var nosaukt par “studējošo skaita samazināšanu” jeb “atsijāšanu”, ko panāk ar medicīnas pamatdisciplīnām: latīņu valodu, anatomiju, histoloģiju, embrioloģija, molekulāro bioloģija, homeostāze, medicīnisko ķīmiju un bioķīmiju, filozofiju un psiholoģiju. Pēc katras lielākas tēmas jākārto kolokvijs (“lielāks kontroldarbs”), kurus var kārtot maksimāli 3 reizes, bet ziemas un vasaras sesijās jākārto eksāmenus, kurus var kārtot maksimāli 2 reizes (pēdējās kārtošanas reize komisijas priekšā). Šajā laikā aizsākās mans ceļš māņticībā, jo ar kolēģiem nolēmām, ka pirms katra svarīgāka kolokvija vai eksāmena bija jāpieskaras Kronvalda parkā esošajam krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam veltītajām piemineklim, lai mums rastos daiļrunība un daiļrakstība, kas palīdzētu izbraukt no jebkuras situācijas. Māņticība vai darba ētika, taču studijas man kopumā padevās. Protams, ja neskaita disciplīnas, kurās bija jāizmanto mikroskops, jo nesapratu, kur uz rozā-violeta fona var ieraudzīt to, ko prasa pasniedzējs (nācās pārrakstīt pusi no kolokvijiem). No 3. studiju gada sākās patoloģiskie stāvokļi un klīniskās medicīnas disciplīnas. Ņemot vērā, ka šajā laikā, papildus studijām un periodiskai atpūtai jeb ballītēm, pievienojās sanitāra darbs uz 0.25 slodzēm, zinātniskā darbība un voluntēšana, tad studiju gadi palidoja vēja spārniem. Neuzspēju attapties, kā jau pēdējos 3 studiju mēnešus 16-18h diennaktī mācījos uz Valsts pārbaudījumiem, kas ilga 3 dienas un sastāvēja no 3 daļām: teorija, praktiskās iemaņas un pacients. Veiksmīgi nokārtojot pārbaudījumus, absolvēju RSU Medicīnas fakultāti un ieguvu ārsta grādu 2019. gadā.

    Nākamais solis pēc ārsta grāda iegūšanas ir iestāšanās rezidentūrā, kas apvieno studijas un darbu, lai nodrošinātu sertifikāta iegūšanu izraudzītā specialitātē. Protams, rezidentūra nav obligāta, taču šo posmu izvēlas lielākā daļa absolventu. Iekļūšanu rezidentūrā var salīdzināt ar “cīņu” starp kolēģiem, kuras laikā tiek izvērtēti akadēmiskie panākumi studiju laikā, zinātniskā darbība un intervija. “Cīņa” rodas, jo katru gadu Veselības ministrija izdala noteiktu no valsts budžeta līdzekļiem finansējamo rezidentūras vietu skaitu, kas ir mazāks par RSU un LU Medicīnas fakultāšu absolventu skaitu. Līdz ar to loģiski daudzi absolventi paliek aiz strīpas un maksā par rezidentūru, izvēlas citu specialitāti vai nolemj turpināt profesionālās gaitas ārzemēs.

    Rezidentūru uzsāku 2019. gada 1. oktobrī un šobrīd esmu RSU 2. gada ārsts-rezidents pamatspecialitātē “Ķirurgs”, un ar savu darba ikdienu Jūs jau nedaudz iepazīstināju.

    Nobeigumā vēlos novēlēt visiem ĀVģ skolēniem patiesi augstus nākotnes mērķus, ticību sevī, izturību un nebeidzamu motivāciju, kā arī veselību šajā sarežģītajā laikā.

    Skolēniem, kas joprojām izvērtē vai jau ir izvēlējušies nākotni medicīnā, piedāvāju citātu un populāro latīņu teicienu, un līdz ar tiem arī vielu pārdomām: “Medicīna ir tikai tiem, kuri nevar iedomāties darīt kaut ko citu”, “Per aspera ad astra” (“Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”).

    Kā arī sirsnīgi pateicos visiem skolotājiem, kuri ticēja un ieguldīja manī. Atsevišķs paldies klases audzinātājai un bioloģijas skolotājai, kas ar skarbu mīlestību (“tough love”) spēja apvienot klasi no dažādākajām personībām un saliedēt mūs vienotajā kolektīvā, kā arī ziedoja savu emocionālo veselību, lai mums sniegtu neaizmirstamus mirkļus klases ekskursijās uz Ungāriju un Igauniju. Paldies ķīmijas skolotājai, kas ĀVģ diemžēl vairs nepasniedz, bet kura sniedza neatņemamu ieguldījumu zināšanās, bija pretimnākoša, laipna un vienmēr bija gatava sniegt padomu un atbalstu. Un, protams, īpašs paldies latviešu valodas un literatūras skolotājai, kura tiešā veidā uzlaboja manas iespējas studēt medicīnu universitātē, attīstīja manas darbaspējas un darba ētiku, un bez kuras pareizrakstības, interpunkcijas un stila kļūdu šajā tekstā būtu daudz vairāk nekā šobrīd.

    Ar cieņu,

    Arturs Truškovs

    Austra Matveja

    2009. gada 12.2 klases absolvente.

    Mans ceļš uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju sākās devītās klases otrajā semestrī – kopā ar vairākiem klasesbiedriem apmeklējām matemātikas, ķīmijas un bioloģijas kursus, lai labāk sagatavotos pamatskolas beigšanas eksāmeniem. Vismaz man bija tikai tāds mērķis, kad sestdienu rītos gāju mācīties. Godīgi sakot, es neatceros, kad un kāpēc nolēmu mainīt savas domas un kārtot iestājpārbaudījumus, bet es spilgti atceros vienu augusta vakaru pirms desmitās klases, kad aptvēru, ka tūliņ, tūliņ mana dzīve mainīsies. Un kā vēl mainīsies – SEŠĀS paralēlklasēs ir aptuveni tikpat daudz skolēnu, cik bija manā iepriekšējā skolā (Rīgas Doma kora skolā)! Tajā vakarā sajutu trauksmi par to, kas mani sagaida, kā tas būs, un vai beigās nenožēlošu savu izvēli. Mani mierināja doma, ka no manas iepriekšējās klases uz šo skolu atnācām pieci – trīs ķīmiķos-biologos un divi ekonomistos.

    Visi trīs gadi, ko pavadīju, mācoties ģimnāzijā, paskrēja vienā elpas vilcienā. Tik bagātīga pieredze man, šķiet, nav bijusi nekur citur. Sākot no akadēmiskām zināšanām dažādās jomās, turpinot ar kora un ansambļa mēģinājumiem pie M. Brazovskas un M. Feldmanes, ar tautas deju mēģinājumiem pie Z. Teivānes, un, noslēdzot ar dažādiem skolas pasākumiem – sporta dienu, skolas koncertiem, aerobikas festivālu un starp-klašu sporta sacensībām. Es nereti esmu teikusi, ka tie trīs gadi ir bijuši līdz šim produktīvākie manā mūžā, jo paguvu izdarīt ļoti daudz, iemācīties daudz un arī iepazīt tik dažādus cilvēkus – gan pedagogus un skolas darbiniekus, gan skolasbiedrus.

    Kad mācījāmies divpadsmitajā klasē, Latvijā un arī pasaulē bija krīzes laiks. Direktore I. Gaile mums it bieži atkārtoja: “Šis ir labākais laiks, lai studētu”. To ņēmu vērā, taču nevarēju izvēlēties, kur mācīties, jo manas intereses ir atšķirīgas, bet sekmes daudzos priekšmetos līdzīgas. Tā nu nolēmu kārtot kopumā sešus centralizētos eksāmenus un divas ieskaites – lai man ir plašas iespējas izvēlēties, kur studēt. Vēl šobrīd priecājos par šo lēmumu, jo tas man dod drošības sajūtu, ka varu iestāties dažādās studiju programmās.

    Pēc skolas absolvēšanas iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē, taču divus gadus vēlāk nolēmu atgriezties pie mūzikas un iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Abās augstskolās, kurās esmu mācījusies, lieti noderēja ģimnāzijas pieredze – intensīva mācīšanās, ātra pierakstīšana stundās, regulāri kontroldarbi, ziemas un pavasara sesijas ar skolas veidotiem eksāmeniem konkrētos priekšmetos. Šī skola noteikti mainīja manus mācīšanās paradumus uz labo pusi, nostiprināja paradumu jebkuru darbu paveikt kārtīgi – gan saturiskā, gan noformējuma ziņā – un deva pārliecību, ka VISS IR IESPĒJAMS.  

    Alise Maksimova

    Dārgie skolotāji! Tagadējie un kādreizējie skolēni! Cienījamie vecāki!

    Mans ĀVģ stāsts sākās ambiciozi - 9. klasē, dzīvojot Balvos, ik dienu un nakti mācījos, lai iestātos šajā skolā. Zināju un zinu, ka tā ir labākā skola Latvijā, tādēļ aktualitāte nebija un nav apstrīdama! Paldies manai krustmātei (skolotājai Jeļenai Strumpei), kas darīja zināmu, cik lieliska ir šī skola! Tā bija mana pirmā un galvenā motivācija!

    Pēc 9. klases iestājos šajā skolā, gaidīdama pamatā zināšanas un stingru to atprasīšanu. Tas, protams, bija! BET PĀRSTEIDZA arī pati vide - ārkārtīgi produktīva un uz panākumiem vērsta. Viss mēdz aizmirsties, taču ir lietas, kas nepazūd. Šoreiz tā ir mana pateicība. Liels paldies visiem skolotājaiem par profesionalitāti, uzmanību, cilvēcību, kā arī katra unikālo personību, no kuras pa mazai mozaīkai spēju paņemt īpašo. Sirsnīgs paldies skolotājai Valentīnai Andersonei, kas bija mana zinātniski pētnieciskā darba vadītāja, profesionāli virzot darbu un dodot ārkārtīgi vērtīgus padomus.

    Paldies par iespēju dzīvot dienesta viesnīcā ar lieliskiem dzīves apstākļiem un par minimālām izmaksām. Jāsaka, ka  arī tur mans pasaules redzējums izmainījās – redzēju jauniešus, kuriem, protams, patīk izklaidēties, bet, kur ``krutie``  ir tie, kas ir intelektuāli augsti attīstīti, daudz lasa paralēli skolas obligātajai literatūrai, interesējas par pasaulē notiekošo, analizē, kuriem ir savs viedoklis. Bija, uz ko tiekties! Te nu es gribētu minēt savas tā laika izjūtas ar E. Hemingveja citātu: ``Šodien ir tikai viena no daudzām dienām, kas mūs gaida, bet viss turpmākais ir atkarīgs no tā, ko Tu izdarīsi šodien.``

    Vide, kurā nonācu, absolūti izmainīja manus mērķus un uzskatus!

    Sākotnēji 2 gadus mācījos ekonomistu klasē, tomēr, apsverot, ka vēlos kļūt par ārsti, pārgāju uz bioloģijas-ķīmijas virziena mācībām. Gada laikā skola palīdzēja gūt nepieciešamās zināšanas, lai nokārtotu eksāmenus pietiekami labi budžeta vietas iegūšanai.

    Te nu es esmu, RSu ārste-rezidente, paralēli pasniedzu farmācijas ķīmijas katedrā jau no pirmā rezidentūras gada. 

    Novēlu Jums zināt, ko vēlaties, kā arī to sasniegt,

    mīlēt un sargāt sevi!

    Pateicībā skolotājiem par rūpēm, prasmi, ieinteresētību –

    Alise Maksimova,

    2010.g. absolvente

    KARĪNA KEZIKA

    Āgenskalna Valsts ģimnāzijā es mācījos vidusskolas gadus un tie bija vieni no maniem labākajiem gadiem līdz šim. Mācības man patika, daudz maz visur bija jūtama sabalansētība, kas man ļāva iegūt visaptverošas zināšanas. Tas lieti ir noderējis turpmākajos gados. Patika, ka skolotāji vaicāja, vai vēlamies mācīties šo vai to papildus, grāmatas nebija jālasa tikai no mācību saraksta. Bija sajūta, ka Tu jau kļūsti par pieaugušu cilvēku, kur Tevi ietekmē ne tikai vecāku lēmumi, bet arī savi.

    Tādēļ mans otrais nopietnais lēmums dzīvē (pirmais bija mācības ĀVĢ) bija izlemt par labu studijām RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātē, kur ieguvu bakalaura grādu muitas un nodokļu administrēšanā un nodokļu ekonomista kvalifikāciju. Kā arī, beidzot studijas, tiku iekļauta savas universitātes absolventu Zelta fondā. Studiju gadi man patika vēl vairāk kā skola. Pasniedzēji bija zinoši, pretimnākoši, diskusijas par attiecīgajiem jautājumiem notika gandrīz katru lekciju un man bija prieks, ka ar studentiem vairs neviens neauklējas. Pašiem bija jālemj, ko vēlas vai nevēlas darīt. Studentu gados arī kļuvu daudz aktīvāka sabiedriskajā dzīve un vienu gadu vadīju fakultātes studentu pašpārvaldi. Būtībā vienu gadu biju uzņēmuma vadītāja vienam mazam uzņēmumam. Bet pieredzi, ko no tā guvu, nevar atsvērt ne studijas, ne mācības, ne ikdienas dzīve. Vismaz ne līdz tam, noteikti. Tas viss man ir devis lielu spēku un enerģiju darboties arī šobrīd, jo mans karjeras ceļš ir gaužām vienkāršs. Jau 5 gadus strādāju vienā un tai pašā darba vietā. Sāku kā "mazais rūķis" palīgs - grāmatvedības birojā līmēju čekus, vadīju dokumentus, krāmēju arhīva datus. Līdz tagad, piecus gadus vēlāk, strādāju joprojām ārpakalpojuma grāmatvedības uzņēmumā un esmu vadošā amatā. Bet es mācos. Mācos katru dienu no savām, kolēģu un klientu kļūdām. Mācos ikdienu, lai kļūtu ne tikai labāka vadītāja, bet arī zinošāka pati un pārzināt vairāk sfēru savā darbības jomā. Jo grāmatvedība pati par sevi nav mainīga, bet nodokļu likumdošana ir. Tādēļ nevienu brīdi nedrīkst atslābt un domāt, ka tas ir viss. Es visu zinu, nekas vairāk nemainīsies un viss būs labi vien ar manām šī brīža zināšanām. Jāmācās ir un tas jādara vēlams regulāri.

    Lai veicās mācībās arī turpmāk!

    Karīna Kezika, ekonomikas un matemātikas novirziena 2014.gada absolvente.

    Roberts Nils Šteinbers

    "Es sāku mācīties Āgensklana Valsts ģimnāzijā 7. klasē 2013. gadā un absolvēju 12. klasi 2018. gadā. Pēdējā gada laikā esmu veicis tik daudz, ka šķiet senāk pabeidzis skolu. 

    Uzreiz pēc absolvēšanas es apsvēru nekur neiestāties, bet pēdējā dienā, kad varēju iesniegt dokumentus Latvijas Universitātē iestājos tomēr studēt izglītības darba vadību un angļu valodas skolotāja programmā. Jau pirmajā kursa sākumā sapratu, cik ļoti novērtēju, ka mācījos Āgenskalna Valstī. To var tiešam just tikai studējot, to, cik ļoti palīdzēja ģimnāzija saprast, kā studēt un justies nenoslogotam. ĀVĢ man iemācīja, uzņemoties atbildību par paveikto un nepaveikto. 

    Es atceros pirmās un otrās iesvētības, respektīvi, septītajā un desmitajā klasē. Septītajā bija sporta tēma un bijām ar numuriņiem uz auduma strēmeles nozīmogoti, tad norīkoti dažādus sporta uzdevumus veikt. Savukārt desmitajā klasē, iestājoties literātos, attiecīgi atainojām priekšnesumā senās Grieķijas mītus. Iesvētības bija izcils ieskats un paredzējums par attiecīgajiem mācību posmiem, jo līdz devītajai klasei biju sportiskā klasē, kad uzstādījām dažādus skolas rekordus. Atceros, kā ar klases biedru, kurš tagad ir profesionāls futbolists, uzstādījām vienus no ātrākajiem rezultātiem stafetes posmos. Vidusskolā literātos atklāju savu vēlmi izpausties tekstā un, ne tikai lasīt, bet rakstīt dzeju un prozu. To visu man iedvesmoja, galvenokārt, skolotāja Iveta Ratinīka, kura saprata, ka ir nozīmīgi izpausties mākslinieciskajam garam, lai varētu akadēmiskais prāts pieslēgties tam, kas ir nozīmīgi - nākotne. Es jau devītajā klasē apsvēru, ka varētu būt skolotājs, kad tā brīža vēstures skolotājs Ansis Nudiens piemetināja kādu komentāru par to, ka viņš devītajā klasē noteikti neapsvēra būt skolotājs, norādot uz mani, sakot, ka Roberts noteikti arī negrib kļūt par skolotāju, bet nekad nevar zināt. Es tajā mirklī domāju, ka varbūt gribu, tāpēc par spīti savām vidējām atzīmēm arī labprāt būtu skolotājs, jo ĀVĢ iepriekšminētie skolotāji un daudzi citi nemācīja kā standarta pedagogi. Viņi parādīja, ka, protams, riskējot, ir iespējams jebkuru priekšmetu padarīt interesantu un saistošu, galvenais pašam interesēties par šo mācību jomu. Tā es nolēmu devītās klases latviešu valodas eksāmenā, runāšanas daļā veikt runu par skolu sistēmu un metožu novecošanos.

    Varu ar godu teikt, ka man jau ir veselu gadu pedagoģiskā pieredze oficiāli, bet tā aizsākās jau vienpadsmitajā klasē, kad zinātniski pētnieciskā darba ietvarā vadīju literatūras stundas, pētot audiāliķu, vizuāliķu un kinestētiķu dažādo pieeju un sadalījumu informācijas uztverei. Tālākā pedagoģiskā pieredze vēl nesākās līdz 2020. gadam, bet iesildījos 2019. gadā, būdams par pagarinātās dienas skolotāju, pieskatot gandrīz pusi no privātās skoliņas dažāda vecuma skolēnus katru darba dienu, ko es uzskatu, ka jādara profesionālam, bet tad es nonācu pie iespējas strādāt tieši par angļu valodas skolotāju. Diemžēl bija grūti apvienot studijas ar praksi, bet tajā semestrī guvu lielisku ieskatu, cik tiešām grūti ir strādāt par skolotāju starp trešo un devīto klašu skolēnu diapazonu. Kā arī, diemžēl, valsts vēl aizvien apdala pedagogus, jo ar gandrīz pilnu slodzi es nespēju nopelnīt pietiekami, lai justos pelnījis palikt tajā darbā. Tāpēc, saudzējot sevi, es 2020. gada vasarā pārstāju strādāt tajā skolā. Man palīdzēja tas, ka mācības bija vienu ceturksni attālināti, kad sapratu, ka nav nepieciešams skolēniem mācīties daudz, bet gan sev palīdzēt nedaudz, izpildot mazus darbiņus, kad tam ir laiks. Tad vasarā es kļuvu par zinātnisko asistentu Rīgas Tehniskajā universitātē un kā zinātniskais asistents strādāju projektā mākslīgā intelekta izmantošana sociālo prasmju attīstībā, kurā veidoju sistēmu prototipus, tulkoju dokumentus un piedalījos prāta vētrās projekta prototipu izveidē. Šis amats man ļoti palīdzēja veidot ieskatu projektu nozīmei inovācijām. 

    Sākoties 2020./2021. mācību gadam, vārds par mani aizceļoja netālu uz citu skolu, kurā mani paņēma kā skolas administratoru/ direktora asistentu un informātikas skolotāju, pamatojoties uz pedagogu trūkumu. ĀVĢ man arī deva prasmes runāt no sevis, uzstāties bez scenārija un prezentēt, kas ļāva man arī piedalīties konferencē interešu izglītības vadītājiem un pedagogiem, stāstot par jaunākajām tehnoloģijām un to potenciālu izglītības sfērā. Tā arī es uzstājos regulāri studijās prezentējot savu skatu par izglītību un tās nozīmi dažādajās studiju jomās. 

    Šobrīd es esmu angļu valodas privātskolotājs, privātskolas administrators un asistents, un informātikas skolotājs, strādāju RTU Humanitārā institūtā kā zinātniskais asistents, piedalos dažādos projektos, studēju trešajā no četriem bakalaura gadiem un spēju vēl atrast laiku sev, reizēm pat spēju ko radošu uzrakstīt, kā iemesla dēļ, apsveru maģistrantūru Liepājas Universitātē rakstniecības studijās, jo degsme par literatūru un daiļradi manī nezūd - tā tikai aug, augot manai profesionālai un akadēmiskajai dzīvei.

    Es joprojām esmu tuvs ar daudziem saviem klases biedriem, kuri ir mani atbalstījuši un arī dažādos veidos bremzējuši, bet bez viņiem es nebūtu vidusskolā palicis vai absolvējis. Beidzoties skolai, katrs izvēlas citu ceļu, bet tie mēdz krustoties, kas ļauj turpināt savstarpēji dažādi attīstīties un varbūt pat sadarboties studijās un profesionālajā dzīvē. 

    Galvenais, ka ģimnāzija man sniedza ieskatu studijām, ko es nesapratu līdz sāku studēt, jo nebiju paraugskolēns. Skola izveidoja manī vēlmi palikt Latvijā un palīdzēt tai attīstīties un augt, pat pildot nelielu pienākumu, kā balsošanu, ko savukārt es veicu, piedaloties kā vēlēšanu iecirkņu komisijas loceklis katrās vēlēšanās, palīdzot reģistrēt un saskaitīt balsis. Ir nozīmīgi sākt ar sevi, neļaut izdegt, tad palīdzēt sev tuvajiem kā vien iespējams, tad ir iespējams veidot labāku vidi arī citiem. 

    Pedagoģija ir ļoti nozīmīga joma, ko es no sirds iesaku tiem, kuriem ir radoši prāti un vēlme mainīt pasauli. Ir daudzas jomas, kurās mūsdienās var iztikt bez augstākās izglītības, bet ir tādas, kurās nevar strādāt bez izglītības. Es lepojos, ka no manas ĀVĢ klases vismaz četri esam pedagoģijas studenti. Pedagoģija atver durvis uz daudz vairāk vietām nekā tikai strādāšanu skolā. Latvijai ir nepieciešami jauni un inovatīvi pedagogi jebkurā jomā, kas var uzlabot nākotni ne tikai sev, bet vairākiem vienlaikus, atstājot lielāku iespaidu par kādu, kurš vien, piemēram, darbā nav spējīgs veikt izmaiņas. Tā iemesla dēļ, beigšu savu stāstu ar aicinājumu apsvērt pedagoģiju visiem, kuriem ir degsme, radošums un vēlme palīdzēt sev un citiem attīstīties. 

    - Ar sveicieniem direktorei, skolotajiem, un skolēniem

    Roberts Nils Šteinbers,

    bijušais ĀVĢ literāts" 

     

     

    Brigita Pikše

    Mani sauc Brigita Pikše. 2015. gadā absolvēju Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.2 klasi. Šajā skolā mācījos kopš 7. klases.

    Pirmās sešas klases mācījos vienkāršā pamatskolā Āgenskalnā, taču sapratu, ka vēlos kaut ko mainīt. Āgenskalna Valsts ģimnāzijai bija ļoti labas atsauksmes un izlēmu, ka tā būs skola priekš manis. 7. klasē viss likās ļoti izaicinoši- jauna skola, klases biedri, skolotājas. Kopumā skolas vide palīdzēja iejusties salīdzinoši ātri. Pēc 9. klases zināju, ka nevēlos mainīt skolu un iestājos biologu/ķīmiķu klasē, kas bija saistīti arī ar konkrētā brīža profesijas izvēli- veterinārmedicīnu.

    Mācības ĀVĢ noteikti brīžiem bija ļoti izaicinošas un interesantas. Paralēli jaunu zināšanu apguvei aktīvi līdzdarbojos sporta aktivitātēs, kā arī dziedāju korī. Skolas gadi aizskrēja nemanot. Esmu pateicīga ļoti daudziem skolotājiem, kuri palīdzēja pilnveidot ne tikai zināšanas, bet arī savu personību.

    Mācoties 12. klasē tomēr sapratu, ka vēlos strādāt ar cilvēkiem, nevis dzīvniekiem. Esmu ļoti atraktīva un runātīga personība , nesaskatu grūtības komunicēt ar dažādiem cilvēkiem un domāju, ka tieši manas rakstura iezīmes ievirzīja mani pareizajā profesijas izvēlē. Pēc ĀVĢ Studēju Rīgas Stradiņa universitātē, “Audiologopēdija” programmā. Mans darbs ir cieši saistīts ar runas un valodas spēju atjaunošanu gan bērniem, gan pieaugušajiem . Strādāju multiprofesionālā rehabilitācijas komandā kopā ar citām ārstniecības personām. Paralēli darbam veselības centrā, šobrīd studēju RSU maģistra studiju programmā “Rehabilitācija”.

    RSU studijas mani nebiedēja, jo vidusskola ļoti labi mani sagatavoja turpmākajiem studiju un dzīves gadiem. Biju pieradusi pie liela apjoma mājas darbiem un tiem sekojošajiem pārbaudes darbiem. Apgūtās zināšanas bioloģijā, ķīmijā, latviešu valodā  un citos priekšmetos noteikti palīdzēja studiju procesā un jutos tiešām labi, jo bija laba zināšanu bāze uz kuras varēju balstīt jaunās zināšanas.

    Atceros, ka vidusskolas laikā fizika nebija viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem un toreiz teicu, ka nekad dzīvē es to nestudēšu un nebūšu ar to saistīta. Bet smieklīgākais bija tas, ka tiklīdz bija apskatāms lekciju saraksts, pirmā lekcija universitātē bija fizika, kā arī pirmie eksāmeni bija tieši šajā studiju priekšmetā.  Tajā brīdī tas tiešām likās ļoti smieklīgi, jo dzīve mēdz  izspēlēt dažādus jokus- tev šķiet, ka nekad to  neizmantosi, bet tomēr viss notiek citādāk.

    Novēlu uzdrīkstēties, uzņemt piedāvātās zināšanas, novērtēt to, kas Tev tiek dots un izbaudīt skolas gadus! Tiecies uz saviem mērķiem un tici sev! Tev viss izdosies!

    Cieņā,

    Brigita Pikše

    Juta Ance Romberga

    Ko lai saka? To, ka skola man bija ļoti mīļa vieta un ir joprojām, zina visi, kas mani pazīst. Un, ja tas skolas ceļš ir tāds patīkams (visticamāk, atmiņa jau ir atsijājusi arī nepatīkamo pelavās), tad ir grūti saprast, kur tieši gūtas tās nozīmīgās dzīves mācības. Bet vispār viss ir ļoti vienkārši. Mūsu skola ir tāda vieta, kur neauklējas. Kā jau ģimnāzijai pienākas. Tāpēc ātri vien ir jāapgūst patstāvība un spēja izvirzīt prioritātes, sadalīt uzmanību starp visu to zināšanu un iemaņu apjomu, kas gāžas pār cilvēku pusaudža vecumā. Jāiemācās sarunāties, sastapties ar pedagogiem un biedriem, meklēt kompromisu — tās ir tādas iemaņas, bez kurām nav iespējams eksistēt ne sabiedrībā, ne ģimenē, pat ne vienatnē ar sevi. Un tās ĀVĢ man ļāva apgūt un praktizēt ik dienu. Tā kā visi seši mani ĀVĢ gadi pārsvarā aizritēja 3. korpusa 2. stāva kabinetos, kas novietoti viens otram tieši pretī, ir tikai loģiski, ka savās studijās arī turpināju likt komatus, lasīt grāmatas, rakstīt referātus un radošus tekstus — visu to, ko divās pretējās durvīs divas skolotājas S. man iedeva. Vispār es esmu viens no tiem pavisam jocīgajiem cilvēkiem, kas labprāt vēlreiz mācītos vidusskolā. Un to es tiešām saku neliekuļojot. Par turpmāko ir maz ko teikt. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē mani uzņēma atplestām rokām, pasniedzēji vairākkārt norādīja, ka es jau nākot no labas skolas, tā es tur turpināju dzīvoties uz vidusskolas zināšanu bāzes. Maģistrantūrā aizpēros uz tādu programmu, kur ar priekšzināšanām vairs nepietika un kur manas sadarbības un kompromisa iemaņas vairs nesatika pretimnākšanu, bet arī tur ir savs labums. Uzzināju, ka man ir robeža un ar dažiem man nekad nebūs pa ceļam. Tagad, septiņus gadus pēc vidusskolas absolvēšanas, beidzot esmu nonākusi stabilā punktā, kurā jūtos labi un nepieciešami. Studiju laiks mētāja no vienas galējības otrā, bet tagad straume atkal ir rāma un nes mani uz priekšu. Uz kurieni? Nezinu. Bet arī ļauties es laikam iemācījos skolā. Ko es iemācījos pēc skolas? Neatteikties no piedāvājumiem. Līdz šim es neesmu nožēlojusi nevienu no saviem «jā». Droši vien jāpabeidz ar kādu novēlējumu. Tad varbūt šādi — izbaudiet skolu, mums viņa ir ļoti forša, neuztveriet tik nopietni studiju izvēli, dzīve ļauj mainīt, atsākt un iepauzēt uzsākto ceļu, un nesakiet «nē» pat tad, ja ir baigais slinkums teikt «jā».

    VIDEO

    Jana Šveca

                   Sveiki, mani sauc Jana Šveca. Āgenskalna Valsts ģimnāziju es  absolvēju 2012. gadā, kur  mācījos kopš 7. klases un šobrīd viennozīmīgi varu teikt, ka šie seši  gadi mani ir izveidojuši  kā personību, sagatavojot tālākajām studijām un saskarei ar visdažādākajiem cilvēkiem un situācijām.

                   Atskatoties skolas gaitās, atceros savu pirmo četrinieku par domrakstu 7. klasē. Tajā laikā tā likās lielākā pasaules traģēdija, tas lika censties daudz vairāk katrā jomā un izvirzīt augstu latiņu sev pašai. Taču kā izrādījās no manis nekāds lielais literāts nemaz nesanāca. Tomēr lielie apjomi, kuri mums bija jālasa, jāanalizē, jākonspektē un, protams, jāizklāsta domrakstos – man pirmajos augstskolas gados palīdzēja ļoti daudz. Man nesagādāja problēmas gan ātrā tempā paspēt pierakstīt pasniedzēja diktēto lekciju, gan uztvert informāciju. Saņemot pirmo mājas darbu anatomijā, kurš bija 12 lapaspušu apjomā, man tas likās tīrais nieks, kad citi studenti vēl bija šokā  par apjomu, kuru ir jāspēj  pierakstīt lekciju laikā. Par to vēlos pateikt lielu paldies savai vidusskolas latviešu valodas skolotājai Dacei Simsonei.

                   Taču konkrētāk par to, kā man ir gājis. Vidusskolā mācījos ekonomistu klasē un plānoju iestāties Biznesa vadības koledžā, RISEBA vai LU Biznesa un ekonomikas fakultātē, un nākotnē strādāt finanšu nozarē. Šī iemesla dēļ vidusskolā apguvu papildus komerczinību kursu pie skolotājas Santas Kazakas, kas man tiešām likās interesants un mana nākotnes vīzija likās aptuveni skaidra. Taču 11. klasē mums ķīmiju sāka pasniegt Laura Fjodorova, ar kuru varēja brīvi parunāt par jebkuru tēmu, kā arī man ļoti patika pasniedzējas pasniegšanas stils, kas mani iedvesmoja mainīt savu karjeras izvēli. Respektīvi, es ļoti strauji mainīju savu profesijas izvēli – no ekonomista par zobārstu/ārstu. Iedziļinoties medicīnas studiju programmu aprakstos, mani ļoti uzrunāja tas, ka medicīnas studijas ir ļoti daudzpusīgas, tās aptver gan eksaktās, gan humanitārās zinātnes, kā arī praksi dažādās veselības iestādēs.

                   Kad biju pieņēmusi lēmumu studēt Zobārstniecības fakultātē Rīgas Stradiņa Universitātē, sapratu, ka man 12. klasē papildu obligātajiem valsts eksāmeniem, ir jākārto arī eksāmens ķīmijā. Tādēļ ārpus stundām apmeklēju ķīmijas privātstundas pie skolotājas Lauras Fjodorovas un sagatavošanās kursus RSU. Pēc konkursa rezultātiem, es ieguvu budžeta vietu Medicīnas fakultātē, nevis Zobārstniecības fakultātē. Tā kā skaidri zināju, ka vēlos savu nākotni saistīt ar ārstniecību, uzsāku medicīnas studijas. Pirmie trīs gadi bija kā izdzīvošanas spēle, taču to atsvēra gandarījums, kas pārņēma pēc katras nokārtotās sesijas. Apsverot, kādu specialitāti es vēlētos turpināt studēt pēc Medicīnas fakultātes absolvēšanas, es sapratu, ka tomēr joprojām vēlos saistīt sevi ar zobārstniecību,  tādēļ nolēmu, ka jāmēģina iestāties Zobārstniecības fakultātē vēlreiz. Lai to izdarītu, man bija nepieciešams arī centralizētā bioloģijas eksāmena rezultāts, tādēļ četrus gadus pēc absolvēšanas,  man bija iespēja atgriezties ĀVĢ telpās, kur apmeklēju bioloģijas privātstundas pie skolotājas Vairas Strazdas.  Pēc atkārtota mēģinājuma, es izcīnīju iespēju studēt RSU Zobārstniecības fakultātes budžetā. Taču tā kā medicīnas studijas nevēlējos pamest – es turpināju studijas paralēli abās nozarēs. 2019. gadā absolvēju Medicīnas fakultāti un šobrīd es esmu ārsts Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas “Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas centrā”.  Tāpat arī turpinu studijas Zobārstniecības fakultātes 4. kursā.

                   Kopumā studijas turpinu jau desmito gadu, un grūti pateikt, cik gadi vēl ir priekšā, jo medicīna nestāv uz vietas un ir jāturpina izglītoties nepārtraukti. Es esmu pārliecināta, ka beidzot esmu atradusi sevi un daru to, kas man tiešam no sirds patīk, tāpēc šis ilgais zināšanu ieguves process ir sevi attaisnojis. Kā saka, mūžu dzīvo - mūžu mācies! Skolēniem, kas tikai šobrīd apsver savu nākotnes profesiju, iesaku noteikti izskatīt visas studiju iespējas, iedziļināties studiju kursu aprakstos un balstīties uz savām sajūtam un vēlmēm, nevis sekot bara instinktam. Protams, lai visiem stipra veselība, veseli zobi un skaisti smaidi!

    Krista Otmane

    Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.2 klasi absolvēju 2016. gadā. Mācības ĀVĢ, ķīmijas-bioloģijas novirzienā, bija mērķtiecīgs lēmums, pārvarot bailes no jaunas vides, daudz nezināmā un būšanu prom no ģimenes jaunā pilsētā. Atsaucot atmiņā vidusskolas gadus,  jāsaka, ka tie nebija viegli, bet noteikti liels pagrieziena punkts un ieguldījums turpmākai attīstībai gan ar jaunām zināšanām, gan attīstoties kā personībai. Esmu pateicīga savai klases audzinātājai un bioloģijas skolotājai Vairai Strazdai par gūtajām zināšanām un neapstādinošo motivāciju pilnveidoties. Cik daudz 0.stundu pavadīts konsultācijās, pildot visdažādākos ķīmijas uzdevumus, pie lieliskās skolotājas Lauras Fjodorovas, kura vēl vairāk ļāva iemīlēt ķīmiju. Manuprāt, tieši iespēja padziļināti apgūt šo priekšmetu, lika man 11. klasē izlemt, ka medicīnas studiju vietā vēlos studēt farmāciju – nozari, kura, pēc manām domām, ir zelta vidusceļš starp ķīmiju un medicīnu. Šobrīd, kad ikdienas ritms kļuvis mierīgāks, esmu vairāk iemīlējusi literatūru, kura vidusskolas gados arī bija viens no nopietnākajiem un laikus prasošākajiem priekšmetiem – paldies skolotājai Agnesei Puķei par zināšanām un spēju novērtēt, cik valoda ir skaista!

    Vidusskolas gados man bija iespēja būt starp labākajiem – klasesbiedriem ar visaugstākajiem mērķiem un vēlmi sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus gan mācību darbā, gan ārpusstundu aktivitātēs, kas, protams, ir liela motivācija arī man. Noteikti palikuši atmiņā aerobikas festivāli – bijām pirmā klase, kurai izdevās uzvarēt trīs gadus pēc kārtas. Emocijām bagāti bija arī Dziesmu svētki, kuros piedalījos ĀVĢ kora sastāvā.

    ĀVĢ pavadītie gadi iemācīja nebaidīties no grūtībām un noticēt saviem spēkiem, kas dzīvē ir ļoti nepieciešami!

    Šogad absolvēšu Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultāti. Lai gan šobrīd šķiet, ka pieci gadi paskrējuši nemanot, studijas noteikti nav bijušas vieglas. Intensīvais mācību process iemācījis plānot laiku, prasmi mācīties tā, lai laika pietiktu arī hobijiem un atpūtai. Šobrīd man ir iespēja praktizēties aptiekā kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem – farmaceitiem - , kuri dalās ar savām zināšanām un ļauj vēl vairāk pilnveidoties.

    Esot jau finiša taisnē, varu teikt, ka neparko nemainītu savu veikto izvēli, - farmācija ir nozare, kurā jāattīstās, jāseko līdzi jaunākajiem pētījumiem un aktualitātēm medicīnā un veselības aprūpes nozarē, īpaši tagad, kad medikamentu klāsts nemitīgi papildinās. Tā nav tikai profesija, bet gan jaunu zināšanu iegūšana un vēlme palīdzēt gan sev, gan citiem!

    Manuprāt, ikvienas grūtības ir pārvaramas, ja dari to, kas patiesi patīk un šķiet interesanti.

    Lai Tev, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēn, izdodas noticēt un piepildīt savus sapņus!

    Ar sveicieniem,

    Krista Otmane

    Melānija Freimane

    Gribu, lai ātrāk pienāk tā diena, kad saņemšu atestātu. Tā es domāju savā pirmajā gadā, kad sāku mācīties ĀVĢ 10.1.klasē. Pēdējais gads bija pretstats pirmajam. Vēlējos, kaut varētu vēlreiz izdzīvot, vismaz vienu gadu ģimnāzijā. Sajūta, ka būs grūti nepazuda, tomēr bija vēlme turpināt. Un ja jūs domājat, ka tāpēc, ka man patīk izaicinājumi un es neprotu padoties, arī tas ir pareizi, bet patiesībā tie bija cilvēki – skolas biedri un skolotāji, no kuriem dažus varu atzīt par savas dzīves vērtīgākajiem draugiem. Doma vēlreiz izdzīvot ģimnāzijas laiku nepazuda arī uzsākot studijas un vēljoprojām nav pazudusi. Bet jādzīvo tālāk.

    Nebaidies un nepārdzīvo, ja pēc atestāta saņemšanas vēl nezini, ko dzīvē vēlies darīt. Es nezināju, varbūt īsti vēljoprojām nezinu. Tomēr izmēģinu visu, jo nomainīt universitāti vai atrast savu aicinājumu nekad nevar būt par vēlu.

    Pēc vidusskolas iestājos RTU “Uzņēmējdarbības un vadības” programmā, zināju, ka vēlos mācīties, bet nezināju ko, tāpēc iestājos programmā, kura ir ļoti vispārīga. Pabeidzu 1.kursu un skaidri zināju, kas mani neuzrunā, tas atviegloja procesu izdarīt nākamo izvēli. Šobrīd studēju RTU Inženierekonomikas un Vadības Fakultātes programmā “Visaptverošā kvalitātes vadība” 2.kursā. Gandrīz veselu gadu, paralēli studijām, strādāju AS “SWEDBANK” kā Jaunākais asistents KYC/AML nodaļā. Kopš iepriekšējā gada novembra strādāju SIA “Citrus Solutions” un e-pastā parakstos kā Datu ievades speciālists. Varat vienu reizi minēt, ko es teicu, ka nekad nevēlos darīt? Tieši tā, strādāt ofisā un, vēl jo vairāk, saistībā ar finansēm, bet abi darbi atbilst darbam ofisā finanšu jomā. Jāatzīst, ka nav nemaz tā, kā biju to iedomājusies un esmu priecīga, ka uzdrīkstējos mēģināt. Savā īsajā dzīves laikā, esmu sapratusi, ka JEBKURA darba pieredze ir vērtīga un kaut kur ir jāsāk. Man šis ir tikai sākums, zinu, ka man vēl tāls un  iespējām bagāts ceļš priekšā.  

    Nobeigumā padalīšos ar trīs ieteikumiem, kuri man palīdzējuši eksistenciālajā krīzē:

    1)Nebaidīties uzdrīkstēties mēģināt to, kas ir svešs un liekas nepiemērots

    2) Tiem, kuri zina ko vēlas, bet nezina, kur sākt- uzrakstiet apgriezto CV. Sākot ar amatu/profesiju, pēc tam izveidojot apkopojumu par ieteicamajām studijām un beigās sameklēt faktorus, kuri var palīdzēt nokļūt vēlamajā galamērķī.

    3) Atcerēties, ”kāpēc sabojāt vairākas dienas, ja var sabojāt tikai vienu, pēdējā brīža dienu”.

    Neiedrošinu jūs pamest skolu vai atlikt visu uz pēdējo brīdi. Iedrošinu jūs uzdrīkstēties, mēģināt, nebaidīties, nesalīdzināt sevi ar citiem, bet tiekties būt SAVAI labākajai versijai un atrast katram SAVU unikālo laimes avotu.

    Uz tikšanos salidojumos un ticiet man, tos jūs garām nevēlaties palaist!!!

    Dana Vasiļenko

    2015. gada Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.2 klases absolvente

    Šobrīd Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātes 6. studiju gada studente

    Nākotne: ārsts-anesteziologs, reanimatologs; padziļināta interese bērnu anestezioloģijā un intensīvajā terapijā

    Mani sauc Dana Vasiļenko. Esmu 2015. gada Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.2 klases absolvente. Ja man jāraksturo savas skolas gaitas, tad noteikti  tās var saukt par ļoti krāšņām- itin visā. Mācību process intensīvs, ne tik daudz mācoties ķīmiju un bioloģiju pie fantastiskām skolotājām Lauras Fjodorovas un Vairas Strazdas, bet, protams, mums visiem zināmo latviešu valodu un literatūru. Melotu, ja teiktu, ka dzīvē izkopta valoda nenoder. Ārpus skolas dzīves aktīvi nodarbojos ar vieglatlētiku un latviešu kultūras mantojumu- tautiskām dejām. Diez gan skaidri, manuprāt, ĀVĢ  ievirzīja mani pareizā virzienā- medicīnā. Sākotnēji gan domāju par farmācijas nozari, tomēr 11. klasē skaidri spēju nodefinēt sev, ko vēlos- likt lietā savas zināšanas un palīdzēt cilvēkiem. ĀVĢ  iemācīja būt dzīves rūdītai, izdarīt pareizās izvēles un noteikti stāvēt ar abām kājām uz zemes un pastāvēt par sevi un savu viedokli. Tas noteikti ir tas, kas visvairāk ir jāpaņem sev līdzi lielajā dzīvē, absolvējot Āgenskalna Valsts ģimnāziju!

    Šogad absolvēšu Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultāti. Laiks skrien nemanot! Studijas nav bijušas vieglas- 1. un 2. kursā es noteikti vairs nevēlētos atgriezties, lai divus gadus pēc kārtas gulētu katru nakti ap 3-4 h . Negulētas naktis, kafija un grāmatu kaudzes- tas ir kopīgais šim laika posmam! Tomēr, lai tas neizklausītos tik traki, pielāgošanās studiju apjomam, ir ļāvusi optimāli plānot laiku,  tik ilgas stundas vairs nemācoties, bet miegu izvēloties par prioritāti. Un visi eksāmeni tāpat ir nokārtoti.

     Savu ārsta specialitāti biju izdomājusi pirms vēl sāku studijas RSU. Tik atbildīga, nopietna un ļoti sarežģīta (medicīnā nekas nav viegls), tomēr šķita, ka tā piestāv manam raksturam, personībai. Es nevaru un nevarētu mierīgu darbu darīt. Tā vienkārši nebūtu es! Esmu sapratusi, ka akūtā medicīna ir tā, kurā nepieciešamas zināšanas un prasmes likt lietā negaidot, jo pacientam katra minūte, pat sekundes ir svarīgas. Savā ziņā tas ir kā ego apmierināšana, jo, atrodoties stresa situācijā, jāspēj būt kritiskai gan pret sevi, gan apkārtējiem, nosvērtai un loģiski spriest spējīgai. Tas liecina tikai zināšanu neierobežoto daudzumu un kapacitāti! Un vienmēr  jāatceras, ka ārsta specialitāte ir mūža skola, nebeidzama izzināšana!

    Jau no studiju laika sākuma aktīvi  piedalos skolēnu izglītošanā par veselību, pirmo palīdzību. Esmu pievienojusies Latvijas medicīnas studentu asociācijai. Kopš 3. kursa aktīvi darbojos brīvprātīgi, voluntējot Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcā anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD)-  specializētā  ārstu speciālistu brigādē. Esmu iesaistījusies studentu zinātnē, publicēju medicīniski zinātniskus rakstus žurnālos, kā, piemēram, doctus.lv un dodos uz starptautiskām konferencēm un kongresiem.

     Medicīna ir brīnišķīga vieta, ja esi zinātkārs, un ir nebeidzama vēlme rīt būt labākam kā esi bijis šodien!

    Arī manas studijas Covid19 pandēmijas laikā ir ieviesušas korekcijas, studējot  attālināti. Neskatoties uz grūtībām, jau kopš 2. kursa pabeigšanas ārpus studijām strādāju veselības nozarē, t.sk.,  pēdējā gada laikā, esmu vēl aktīvāk iesaistījusies, lai palīdzētu pacientu ārstēšanā un aprūpē-  darbs NMPD, Covid19 teltīs. Šī brīža situācijā darbs ir neprognozējams, katra dežūra citādāka. Darba ikdiena aizrit vairāk kombinezonos, respiratoros un brillēs. Bet šajā brīdī ir jāatceras viens- sargājot sevi, mēs pasargājam citus! Šobrīd malā ir jānoliek savas intereses un vēlmes, lai drīz vien mēs varētu atgriezties ierastajā ikdienas ritmā.

    Novēlēt gribas tikai vienu- esi tik labs, cik pats Tu vēlies būt! Jo neviens mūs nespēj tik ļoti ietekmēt, kā mēs paši!

    Māris Rinkulis

    Āgenskalna Valsts ģimnāziju absolvēju 2008.gadā, kad pabeidzu ķīmijas bioloģijas novirziena klasi jeb 12.2. klasi. ĀVĢ nomācījos visus 6 gadus. Pirmais kultūršoks bija atnākot uz ĀVĢ bija skolas izmērs un klašu daudzums, jo pirms tam mācījos nelielā pamatskolā, kur katrā klasē bija labi ja 20 bērnu, bet te 30 bērni un 3 paralēlklases, bet vidusskolā vēl trakāk, sešas paralēlklases katrā gadā. Tālāk sekoja iepazīšanās ar mīlestību pret latviešu valodu un literatūru un lieliem mācību apjomiem arī citos priekšmetos. Ap devīto klasi biju izdomājis, ka pēc vidusskolas vēlos mācīties medicīnu un kļūt par ārstu un tas nozīmēja, ka jāturpina mācības vidusskolā klasē ar ķīmijas un bioloģijas novirzienu. Pēc devītās klases pabeigšanas, veiksmīgi nokārtoju iestājeksāmenus un iestājos vidusskolā. Sāku mācīties 10.2. klasē. Ļoti labi atceros iesvētības, kad visu skolu piepildīja ūdens un miltu maisījums, liekas, ka mēs bijām pēdējā 10.klase, kura piedzīvoja tādas iesvētības. Vidusskola bija pietiekami izaicinoša akadēmiskā ziņā. Skolotāji rūpējās, lai mums nekad neaptrūktos ne tikai jauna mācību viela, bet arī kontroldarbi un citi rakstu darbi par veco. Tāpat spēlēju basketbolu skolas komandā un starpklašu turnīros, kas vienmēr bija spraigi un neiztika bez asumiem.

    Pēc absolvēšanas iestājos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur mācījos ārstniecību. Iepriekš iegūtās zināšans ĀVĢ ķīmijas bioloģijas klasē, nedaudz atviegloja sākotnējo mācību procesu un konstantā kontroldarbu un citu pārbaudījumu plūsma diezgan labi sagatavoja studijām medicīnā. Medicīna mani piesaistīja ar darbu ar cilvēkiem, ar iespēju palīdzēt pacientiem, padarot viņu dzīvi labāku. Pēc trešā kursa uzsāku darbu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, kur sāku strādāt kā sanitārs, bet šobrīd strādāju kā ārsts – brigādes vadītājs. Pēc kļūšanas par ārstu turpinu studijas rezidentūrā, lai kļūtu par ģimenes ārstu. NMPD šobrīd uzskatu kā savu hobiju ne darbu, jo strādājot noķertais adrenalīns nekādī neļauj beigt darbu “ātrajos”, lai gan to vēlos jau vairākus gadus. Šobrīd būt par ģimenes ārstu ir mans aicinājums, jo jūtu, ka tieši kā ģimenes ārsts spēšu izpildīt savu vēlmi palīdzēt saviem pacientiem.

    Kā jau vienmēr sākumā skola liekas grūta un dažreiz prasības liekas vājprātīgas, bet ar laiku sāku saprast, ka ir labi, ka skolotāji ir prasīgi, nav ļāvuši atslābt un komfortabli izpeldēt cauri skolai. ĀVĢ man iemācīja spēt tikt cauri grūtiem brīžiem, kad jārisina vairākas problēmas vienlaicīgi, jāspēj ātri domāt un būt emocionāli noturīgam, tieši tās ir lietas, kuras nepieciešamas manis izvēlētajā profesijā. ĀVĢ ir laba skola, tā ir izaicinoša, tā katram ļauj atrast sev interesējošo sfēru un iesaistīties dažādās aktivitātes kā sportā, korī, tautasdejās vai citos pulciņos.

    Manuprāt lielākā ĀVĢ vērtība ir tās skolotāji, kas ciena sevi un savu amatu un ir izcili tajā ko viņi dara, liekot skolēniem sasniegt savus mērķus un atrast savu izcilību.

    Laura Zemīte

    Ja man šobrīd būtu jāizvēlas viens dzīves posms, kurā atgriezties un izdzīvot to vēlreiz - visticamāk tie būtu 3 vidusskolas gadi ĀVĢ (no visiem 6 gadiem šajā skolā), kad katru dienu jutu - šī IR mana skola, mana īstā vieta un īstais laiks. Tik daudz prieka, siltu atmiņu, mazo dzīves uzvaru un pa kādam streisainam kontroldarbu periodam, tik daudz pieredzes, veidojot savus skolēnu mācību uzņēmumus, tik daudz stāstu par to, kā pašpārvaldes kabinetā radušies ne tikai milzum daudz scenāriju, dekorāciju un burvīgu pasākumu, bet gan arī lieliskas draudzības, piedzīvojumi un projekti, kas aizveduši mūs uz ārzemēm (jā, mēs pat bijām Francijā!). Zinu, jau zinu - Tu lasi šo un domā “murgs, kontroldarbu par daudz, mājasdarbu kalni, par ko te priecāties?”, bet zini, dzīve jau vieglāka nekļūst, viss pagātnē piedzīvotais ar katru dienu šķiet pārvēršās vieglās pūciņās, bet priekšā esošais kā aizvien lielāks pārbaudījums, tāpēc es priecājos ne tikai par zināšanām, ko manī ielika lieliskie skolotāji (kurus, starpcitu, ieraugot uz ielas, gribās skriet pasveicināt un samīļot!), bet arī par visām cīņām un uzvarām, kuras guvu, mācoties tieši Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Jo šī skola nav tikai par mācīšanos un labu sekmju gūšanu, šī skola ir par pieredzi, kas izveido tevi par apņēmīgu un atbildīgu cilvēku - gatavu cīnīties par sevi vienmēr un it visur. Ko es daru šobrīd? Varētu teikt, ka man ir trīs stipri atšķirīgas lomas dzīvē: esmu pēdējā gada bakalaura studente radošajās industrijās (Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Tehniskās universitātes kopīgā programma), esmu praktikante mārketinga uzņēmumā un esmu arī pilna laika darbiniece - lietvede zviedru mežistrādes uzņēmumā (nemaz nerunājot par to, ka arī dejoju TDA “Vektors” un ļoti daudz brīvā laika pavadu dabā) - un to visu apvienot es noteikti nespētu, ja nebūtu jau skolas laikā iemācījusies uzņemties atbildību un darīt tik daudz, nebaidīties izaicināt sevi un neapstāties pie pirmajām grūtībām. Tāpēc es ceru, ka Tu, kas lasi šo rakstu, spēj novērtēt to, kādā skolā mācies, kur esi nonācis/kusi, ko dari un it īpaši saproti - pie kādiem sasniegumiem tas viss tevi aizvedīs laika gaitā. Esi pacietīgs/a, tici saviem spēkiem, lai tur vai kas, un galvenais, nekad-nekad-nekad nepadodies! Vēlot veiksmi, izturību un pārliecību par sevi, Laura Zemīte. 

     

    Kārena Karlīna Danenberga 

    Sveiks, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēn! Arī es esmu absolvējusi šo skolu un gatava padalīties ar savu stāstu. Jau 7. klasē es sapratu, ko savā dzīvē vēlos darīt, tāpēc, lai savu mērķi sasniegtu, iestājos ĀVĢ komerczinību klasē. Vienmēr zināju, ka esmu ļoti mērķtiecīga un gatava visiem pārbaudījumiem, lai savu mērķi sasniegtu. Pirmais pārbaudījums bija 16 gadu vecumā pārvākties uz Rīgu un dzīvot kopā ar 5 svešām meitenēm, taču izrādījās, ka tas ir pats labākais, kas varēja notikt, jo šī pieredze man ir sniegusi ne tikai izturību un spēju pielāgoties, bet arī draudzību, kas ilgst jau 6 gadus. Otrais pārbaudījums bija apzināties, ka šeit neesmu pati labākā un gudrākā. Lai arī savu laiku pratu plānot un visus darbus veicu uz 100%, vienmēr bija kāds, kas bija labāks par mani, taču es par to nepārdzīvoju. Vienmēr uzskatīju, ka man ir, kur augt, un šie cilvēki var man palīdzēt to izdarīt veiksmīgāk. Tā nu visus trīs gadus mani tuvākie draugi bija tieši tie, kas vienmēr kaut kādā ziņā bija labāki par mani. Esmu viņiem ļoti pateicīga, jo viņi nekad neļāva man padoties un pārstāt attīstīties. Lai arī cik grūti dažkārt bija, pavisam nemanot es kļuvu par savas skolas patrioti. Tajā brīdī es sapratu, ka vēlos arī citiem parādīt, ka šī patiešām ir labākā vieta, kur iegūt izcilu izglītību. Ar šādu nodomu sāku aktīvi darboties skolēnu pašpārvaldē. Kā izrādījās, es nebiju vienīgā, kas tā jutās. Ar mērķtiecīga un draudzīga kolektīva palīdzību rīkojām ne tikai balles, meistarklases, spēļu vakarus un tematiskās nedēļas, bet arī izcīnījām kopīgu braucienu uz Franciju, kas mūsu kolektīvu saliedēja vēl vairāk. Sakrāvusi visu iegūto pieredzi savā bagāžā, pienāca laiks doties tālāk. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas iestājos Banku augstskolā profesionālā bakalaura dienas nodaļā “Finanses”. Jau pirmajā dienā bija skaidrs, ka arī šeit vēlos darboties studējošo pašpārvaldē. Lai saprastu, kādi ir Banku augstskolas studējošo pašpārvaldes pienākumi, veselu gadu darbojos kā aktīviste, bet tagad esmu valdes locekle, kas atbild par projektiem un pasākumu realizēšanu. Paralēli studijām un studējošo pašpārvaldei, strādāju par grāmatvedes asistenti un biroja administratori. Savā ikdienas darbā noteikti nākas izmantot gan iegūtās teorētiskās zināšanas, gan spēju sastrādāties ar citiem, komunicēt un risināt nestandarta situācijas. Mācības ĀVĢ es atceros kā vienu lielu piedzīvojumu, pavisam noteikti varu teikt, ka man bija vislabākie klasesbiedri, klases audzinātāja un skolotāji, kas mani padarīja par tādu cilvēku, kāda esmu tagad. Es vēlos visus mudināt vienmēr tiekties uz savu mērķi, jo tikai Tu pats vari to sasniegt. Pat, ja dažkārt bail, neērti, kauns par to, ko padomās citi. Tas nav svarīgi. Svarīgi ir būt laimīgam un apmierinātam ar savu dzīvi. Lai izdodas! Sūtu sveicienus un pateicības vārdus visam ĀVĢ kolektīvam! 

    Kristaps Jaudzems

    https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/satrauc-sabiedribas-dalas-tumsoniba-un-neticiba-zinatnei-14255500

    Kristaps Jaudzems: kā gados jaunam kļūt par akadēmiķi  

    https://www.lza.lv/aktualitates/jaunumi/174-kristaps-jaudzems-ka-gados-jaunam-klut-par-akademiki 

    Perspektīvo ķīmiķi Kristapu Jaudzemu aizrauj orientēšanās sports 

    https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/tautas-sports/perspektivo-kimiki-kristapu-jaudzemu-aizrauj-orientesanas-sports.a136851/ 

    Ar skatu nākotnē

     https://www.doctus.lv/2020/6/ar-skatu-nakotne 

    Pašmāju zinātnes rokzvaigzne cer drukāt ietvarus mākslīgajiem orgāniem 

    https://www.delfi.lv/campus/raksti/pasmaju-zinatnes-rokzvaigzne-cer-drukat-ietvarus-maksligajiem-organiem?id=51670517 

    Osvalds Zebris

    Turpinām jautāt

    Laikā, kad es sāku apmeklēt skolu savas dzimtās Vasaras ielas viņā galā, to vēl dēvēja par Rīgas 73. vidusskolu. Tās pagalms bija krietni vien bedraināks, gar logu rāmjiem rudeņos un ziemās sūcās vēss gaiss, starp skolas seno un jaunāko daļu nebija izbūvēts ēkas savienojošs tunelis, bet tur kur tagad izveidots basketbola laukums, bija tāds kā amfiteātris – uz nelielā pakalnā izvietotajiem betona bluķiem mēs parasti sastājāmies, lai fotografētos.

    Aizvadītā gadsimta divas pēdējās desmitgades, kad es kātoju uz skolu, bija milzīgu pārmaiņu laiks – sabruka no Maskavas centralizēti pārvaldīta lielvalsts, Latvija un mūsu kaimiņi atguva savas zemes. Mūs gaidīja daudz jauku pārmaiņu, mūs gaidīja arī nelāgas to blaknes. Tomēr tolaik, pirms un arī mazliet pēc 1990. gada, mūsu prātus Lavīzes ielā īpaši nesatrauca globālas pārmaiņas, ko politikas zinātnes zvaigzne Frānsiss Fukujama vēlāk nodēvēja par “vēstures beigām.” Mūs nodarbināja daudz svarīgāki jautājumi. “Vai viņa atnāks?” “Vai es varu cerēt?” “Ko nozīmēja viņa skatiens?” – aizņēma lauvas tiesu no mūsu pārdomām un sarunām. Protams, tur bija arī jautājumi par jēgu, par to, no kurienes un uz kurieni mēs ejam, par to, kāpēc viss ir, nevis nav nekā.

    Jautāšana, izbrīns par pasauli un pārsteidzoši atklājumi par mums pašiem, ir un būs nemainīga konstante. Pasaulē, kura nieka 118 gados kopš mūsu skolas ēkas atklāšanas ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Novēlu turpināt jautāt, jo kamēr atbildes vēl tiek meklētas, cilvēks piedzīvo tādas dienas, ko vēlāk gribas atcerēties un pieminēt.

    Osvalds Zebris

     

    Oskars Bormanis

    Āgenskalna Valsts ģimnāziju absolvēju 2010. gadā, pēc tam, kad biju skolā mācījies no 7. klases. Izvēlējos matemātikas-datorzinību klasi, jo šis novirziens labi sakrita ar manu iepriekšējo pieredzi. Pamatskolā mūs vadīja Dina Lazdovska, bet vidusskolā mūsu komandas (klases) vadītājs bija Juris Avotiņš. Protams, ka kopā pavadītie seši gadi sniedza būtisku ieguldījumu manā dzīvē un izaugsmē, un vienā intervijā visu izklāstīt būtu grūti, pat neiespējami. Izglītība ĀVĢ man devusi iespēju iepazīt spēcīgas skolas vidi, ar spilgtiem skolotājiem un lieliskiem skolēniem, klasesbiedriem. Esmu kļuvis par elektroinženieri, un šobrīd, paralēli darbam, turpinu doktora līmeņa studijas RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātē, kur pētu industriālo robotu elektronikas nolietojumu, atkarībā no ražošanā veicamā uzdevuma.

    Tagad, kad kopš vidusskolas absolvēšanas pagājuši jau 10 gadi, atskatoties varu secināt, ka bieži dzīvē noderējušas zināšanas no dažādiem priekšmetiem. Tā kā informācijas vidē arvien vairāk parādās neprecīzi viedokļi un nepatiesa informācija, paša zināšanas, spēja kritiski domāt un ātri atrast informāciju kļūst tikai vērtīgākas.

    Ar patīkamām atmiņām atceros arī daudzos sporta pasākumus, kur devāmies kopā ar skolas komandu un skolotājiem. Redzu, ka skolas sporta rekordu tabulā parādās daudz jaunu uzvārdu, un tas priecē, ka jaunā paaudze ir apņēmības pilna gāzt vecos rekordus. Uzskatu, ka mācību apvienošana ar sportu, vai citu nopietnu hobiju ļauj izveidot un uzturēt veselīgu rutīnu, kas palīdzēs sasneigt labākus rezultātus arī mācībās. Jau kopš pamatskolas mans hobijs ir vieglatlētika. Ar to nodarbojos jau vairāk kā 10 gadus, skolas un studiju laikā kļūstot par Latvijas čempionu 800m skrējienā, sacensībās stadionā un telpās. Vairs neskrienu tik nopietni, kā agrāk, taču kopā ar ģimeni turpinām dzīvot aktīvu dzīvesveidu. Priecājos par iespēju būt dabā – esmu 3 reizes nogājis Kolka-Dubulti 136km pārgājienu, divas no tām ar sievu, un trešo ar tēvu. Vasarās braucu ar divriteni, ziemās slēpoju.

    Atskatoties uz mācībām, varu secināt, ka daudzpusīgā izglītība, ko sniedz mūsu vidusskolas un pamatskolas programmas, ir bijusi ļoti vērtīga. Arī attiecībās ar cilvēkiem un profesionālo problēmu risināšanā, atceros stāstu par 7 aklajiem un ziloni, kur katrs problēmu (ziloņa izskats) redz savā veidā, un tikai klausoties viens otrā, lai arī tas ir pretēji tam, ko tajā brīdī uzskati par pareizu, var nonākt pie vislabākā rezultāta.

    Pēc studijām, 2010.g beigās devos studēt uzņēmējdarbības vadību uz ASV. Pēc semestra ārzemēs, atgriezos Latvijā, izpratis Āgenskalna Valsts ģimnāzijā iegūto fizikas un matemātikas zināšanu vērtību (paldies J. Krūmiņam un A. Ančupānam), kuras nevēlējos laist vējā. Uzrunāja ideja, ka par inženieri varēšu izmācīties, kamēr svaigas zināšanas eksaktajos priekšmetos, bet biznesa vadību spēšu piemācīties vēlāk. Vēlreiz ASV nemēģināju, un janvārī iestājos RTU, un, uzsākot mācības ar otro semestri, “iedzinējos” viena semestra vietā nokārtoju divus. Tomēr ārzemēs atgriezos jau pēc pāris gadiem, kad devos pusgadu ilgā elektroinženiera praksē uz Mercedes-Benz rūpnīcu Vācijā.

    Jau kopš skolas laika vēlos iedvesmot cilvēkus kļūt uzņēmigiem. Lai arī definīcija ir visai plaša, tieši spēcīgs dzinējspēks un apņēmība dzīves laikā būs atslēga daudzām durvīm. Priecājos, ja redzu cilvēkus brīvajā laikā rakstām blogus, publikācijas, apgūstot fotogrāfiju, citus hobijus, vai nodarbojoties ar sportu.

    Profesionālā ziņā novērtēju līdzšinējo karjeras izaugsmi uzņēmumā SIA Mikrotīkls. Uzsāku darbu vispirms kā remonta inženieris, vēlāk darbojos izstrādes komandā, līdz nonācu elektronikas kvalitātes inženiera pozīcijā. Tā ir samērā specifiska vakance, un darba pienākumos ietilpst procesu, materiālu un sadarbības partneru uzraudzība. Esmu apmeklējis vairāk kā 10 dažāda izmēra elektronikas ražotnes gan Eiropā, gan Ķīnā, vairākus plastasas liešanas un metālapstrādes cehus, arī CERN Ženēvā, lai katru reizi šādās vizītēs nonāktu līdz secinājumam, ka man patīk tas, ko daru, un eksaktiem izaicinājumiem pilnā vidē jūtos ērti. Mūsu nozarē liels izaicinājums ir paaudžu maiņa un zināšanu nodošana no inženieriem, kas gadiem krājuši pieredzi un risinājuši problēmas, jaunajiem nozares speciālistiem, kuriem priekšā vēl virkne dārgu kļūdu. Tāpēc uzskatu, ka jaunajiem ir liela atbildība uzkrāt pēc iespējas vairāk dažādas prasmes un zināšanas, nebūt augstprātīgiem par jau sasniegto.

    Mani iedvesmo pieredzējušu inženieru, uzņēmēju, dzīves stāsti. Mācos no piemēriem, kā ar uzņēmību un neatlaidību sasniegt izvirzītos mērķus. Svarīgi arī vērot cilvēkus sev apkārt, jo nereti lielākā iedvesma ir mums blakus – treneri, lektori, kolēģi. Mani daudz motivējusi sieva.

    Runājot par pasauli un sabiedrību kopumā, ieteiktu uzmanīties un nenonākt informācijas burbulī, kur ielaid tikai sev tīkamus medijus, seko sev patīkamām lapām un pretējo viedokli izslēdz kā neeksistējošu. Jāizvairās no polāriem uzskatiem, kas nes grūtības uzklausīt atšķirīgu viedokli, vājas spējas iedziļināties problēmā un noteikti neved uz kompromisu meklēšanu. Kā stāstā par ziloni – patiesība ir kaut kur pa vidu un to ir jāapzinās, ka arī tavs skatījums var būt subjektīvs, ar trūkumiem, tādēļ jāmēģina kļūt atvērtākiem.

    Lauma Elza Fernāte

    2014. gadā absolvēju ĀVģ fizikas un matemātikas novirziena 12.1 klasi. Mācību gaitas ĀVģ uzsāku 10. klasē. Sākotnēji fizikā pieredzēju zemākās atzīmes kādas man vien bija bijušas iepriekšējo gadu laikā, bet tiku mierināta, ka tas esot tikai normāli, kad tiek nomainīta mācību vide! Jebkurā gadījumā – man bija skaidrs, ka jaunā skola ir pavisam citādāka gan mācību ziņā, gan disciplīnā. Arī, ja skolotājs tevi uzrunā uz "jūs", ir jāsaprot, ka tu sāc virzīties ceļā uz pieaugušo dzīvi. 

    Pēc absolvēšanas ātri vien bija jāpieņem lēmums, kurā augstkolā un kādā virzienā turpināt izglītību. Kopš 11. klases latviešu valodu un literatūru mums pasniedza Iveta Ratinīka, kas manī pamodināja lielāku interesi par literatūru. Tāpēc, pēc 3 fizikas un matemātikas pilniem gadiem, es izlēmu, ka ir laiks piestrādāt pie otras smadzeņu puslodes – es iestājos Latvijas Universitātē Baltu filoloģijas programmā. Mans primārais mērķis bija studēt producēšanu, bet, pēc apkaunojošas izgāšanās Latvijas Kultūras Akadēmijas iestājeksāmenā, es atradu iespēju studēt producēšanu maģistra programmā LKA pēc bakalaura iegūšanas LU Baltu filoloģijā. 

    Dzīve ir rožu dārzs, un mans pirmais ērkšķis bija kursa darbs 2. kursa noslēgumā, kuru nespēju iesākt rakstīt. Tolaik strādāju H&M un vēlējos virzīties pa karjeras kāpnēm un izlēmu, ka mācības universitātē un tās blakusefekti (kursa darbs, mājasdarbi) nav nemaz tik nepieciešams. Un, protams, dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu daudz laika lasot grāmatas un citējot autorus kursa darbam – principā līmējot kopā citu cilvēku teikto un no sevis dodot tikai nieciņa savu secinājumu. Atā studijām, sveiki – karjerai!

    Garš stāsts īsumā – darba gaitas H&M pēc 2,5 gadiem beidzu, kādu laiku biju bezdarbniece, bet 2018. gada sākumā sāku strādāt DNB servisa centrā Rīgā. Nē, es nestrādāju Luminor. DNB joprojām pastāv Norvēģijā un esam tikai filiāle Rīgā. Pirmā darba prasība – apgūt norvēģu valodu B2 līmenī 6 mēnešu laikā, jo darba valoda, komunikācija ar kolēģiem (pārsvarā latviešiem), programmas un sistēmas ir norvēģu valodā. Nē, tas ir pavisam reāli! No pirmdienas lidz piektdienai 8 stundas dienā ir jāmācās norvēģu valoda. 3 stundas lekcijas un 5 stundas mājasdarbu pildīšana un pašapmācība. Āķis? Nenoliec kādu no eksāmeniem un tu esi atlaists.  Un, protams, pa šo mācību periodu tu saņem algu. Strādāju tur joprojām!

    Bet plāns nākotnei – studēt Nīderlandē mākslīgo intelektu. Tāpēc šobrīd sāku apgūt nīderlandiešu valodu, lai veiksmīgāk integrētos sabiedrībā.

    Disciplīna, domāšana ārpus rāmjiem un apķērība, kas tevi notur virs ūdens ĀVģ, noteikti noderēs dzīvē, lai arī kādu karjeras ceļu tu izvēlētos. Ja 17 gadu vecumā varbūt šķiet, ka skola pārāk daudz pieprasa no tevis – tā noteikti nav, tas tikai tevi norūda tam, kas sagaidīs tevi nevis uzreiz pēc absolvēšanas, bet tālākā nākotnē. Un, protams, arī tam, kas sagaidīs tevi uzreiz pēc absolvēšanas, ja tev ir jau skaidrs, kas tu vēlies būt pēc profesijas. 

    Rūdolfs Kārlis Krauklis

    Sveiki!

    Mani sauc Rūdolfs Kārlis un Āgenskalna Valsts ģimnāziju absolvēju 2020. gadā. Šobrīd studēju Rīgas Stradiņa universitātē programmā “Starptautiskās attiecības – Eiropas studijas” Laiks ĀVĢ bija izaicinājumiem bagāts, jo jāmācās bija diezgan daudz, bet tas ļāva vieglāk pierast pie tā darbu apjoma, kas ir universitātē. Mans laiks ĀVĢ ir saistāms ar pozitīvām emocijām, jo aktīvi piedalījos skolas dzīvē, kas arī turpmāk ir motivējis mani būt aktīvam.

    Jā, 2020. gads ir bijis izaicinājumiem bagāts. Brīžiem nebija viegli sevi piespiest motivēt, strādājot attālināti, beidzot vidusskolu, bet tāpat kā citi es to paveicu. Uzsākot gaitas universitātē, līdz oktobra vidum mācības notika daļēji attālināti, kas ļāva iepazīties ar universitātes vidi un saviem kursa biedriem. Būtiskākā atšķirība no vidusskolas ir tāda, ka šeit tev neviens neatgādinās, ka ir jāizdara kāds darbs. Šeit pašam jāseko līdzi notiekošajām un jābūt pašdisciplinētam, lai spētu visu izdarīt laikus un lai neattaptos brīdī, kad jāizdara ļoti liels apjoms darbu. Jā, studiju process nav viegls, tomēr tas ir interesants.

    Kā jau iepriekš minēju gaitas ĀVĢ mani motivēja būt sabiedriski aktīvam arī universitātē. Kamēr pasākumi vēl varēja notikt klātienē, piedalījos vairākos pasākumos, kas iepazīstināja ar dzīvi universitātē un ar RSU Studējošo pašpārvaldi. Kamēr studiju process notika daļēji klātienē, diezgan bieži apmeklēju pašpārvaldes biroju, kur vienmēr bija sastopams kāds pozitīvs cilvēks, ar ko parunāt. No oktobra beigām studiju process notika tikai attālināti, tomēr tas netraucēja būt aktīvam. Tiku ievēlēts RSU Studējošo pašpārvaldes Padomē kā viens no trijiem pārstāvjiem no manas fakultātes. Joprojām turpinu aktīvi iesaistīties dažādu darba grupu darbībā. Varu atzīt, ka arī, darbojoties attālināti, ir diezgan daudz iespēju, kā aktīvi darboties.

    Novēlu pašreizējiem ĀVĢ skolēniem būt aktīviem, jo tas ir iespējams gan esot klātienē, gan attālināti. Tāpat novēlu atrast to studiju virzienu, kur vēlies studēt, kā arī izturēt šo sarežģīto laiku, kurā mēs dzīvojam. Ticu, ka drīz būs labāk.

    Ar sveicieniem

    Rūdolfs Kārlis Krauklis

    Daniels Rogulis

    "Vairāk kā divus gadus pēc Āgenskalna Valsts ģimnāzijas absolvēšanas man joprojām nedaudz pietrūkst skolas dzīves. Vairākkārt esmu domājis, cik patīkami būtu uz nedēļu atgriezties skolas solā, iegūt plaša spektra interesantas un noderīgas zināšanas, komunicēt ar skolotājiem un klasesbiedriem, veidot projektus, prezentēt, dalīties ar piedzīvojumiem un mesties piedzīvojumos. ĀVĢ man bija kā liela kopiena, kurā es jutos gaidīts. 

    Patīkami apzināties, ka lielu daļu dzīves gudrību iemācījos tieši skolas solā, ka spēju pielietot vidusskolas zināšanas šajā notikumiem straujajā dzīvesveidā, kurā šobrīd atrodos, ka piedzīvoju dažādus izaicinājumus un mācījos no tiem, ka ļāvu skolas pieredzei veidot sevi par cilvēku, kāds esmu šodien. 

     

    Sintija Klezberga, 2018.gada absolvente


    ĀVĢ tā ir vieta, kur pavadīju labākos un pēdējos 3 no 12 mācību gadiem! Mācījos viskolosālākajā un visdraudzīgākajā klasē līdz šim, kura palīdzēja, ja gāja grūti, kura preicājās, par sasniegto, kuri aizstāvēja citu priekšā.
    Vidusskola - neaizmirstamas emocijas, jauni draugi, kolosāli cilvēki un mīlestība, kas piemeklēja mani šajā laikā!️
    Skola, kurā izveidot raksturu, nepadoties, kad iet pavisam grūti, pastāvēt un izteikt savu viedokli un pats galvenais apzināties, ka jebkura situācija, lai kāda tā būtu, ir atrisināma!!! Šī skola dod kārtīgu prasmju pamatu, lai mazliet atvieglotu gaitas studiju gados, šobrīd, studējot Rīgas Stradiņa Universitātē, fizioterapijas programmā, mācību procesa laikā ārkārtīgi novērtēju pašu galveno, ko man iemācīja ĀVĢ - es iemācījos mācīties! Pateicos visiem skolotājiem, no katra, lai kāda būtu bijusi pieredze, pozitīva vai negatīva, ir ko mācīties, no katras situācijas ir jāpaņem tas labākais, vai tās ir pozitīvas emocijas vai mācība visai dzīvei.  Paldies, klases audzinātājai D.Simsonei, kur nepadevās un cīnījās par mani un skolotājai V.Andersonei par sapratni un milzīgo atbalstu.

     Artūrs Apsītis

    Hei!

    Iespējams, ka daudzi mani nemaz neatceras, bet tas nenāks par šķērsli, lai pastāstītu par to, kā tad man ir gājis kopš ĀVĢ absolvēšanas 2018.gadā. Es esmu sadarījis daudz ko – vēl joprojām strādāju Latvijas Nacionālajā operā un baletā, tā vieta ir mans calling, ja to tā drīkst definēt. Es tur sāku strādāt 12.klases martā un neesmu gājis prom ever since. Īstenībā, ja tā padomā, nedaudz dīvaini – mācījos “komerčos”, bet strādāju kultūrā. Bet lūk, atbilde, iespējams, slēpjas tajā, ka es studēju Latvijas Kultūras akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē. Tas nav tā, kā šķiet – es studēju Radošās industrijas (RI), un šī programma tiek realizēta starp divām augstskolām. Īstenībā riktīgi interesanti – studēt divās augstskolās vienlaikus. Kāpēc vispār RI un kas tas tāds ir? Kā es definētu, RI ir tas moments, kad māksla un uzņēmējdarbība apvienojas un “uztaisa bēbīti”. Vidusskolā man ļoti patika un padevās matemātika, tāpēc sapratu, ka negribu to laist vējā, bet gan pa taisno uz matemātiķiem doties man arī negribējās, šķita pārāk garlaicīgi, jo es esmu sociāls cilvēks, man nepatīk sēdēt mierā četrās sienās. Par to matemātiku runājot, es vispār sāku mazu haltūru, pasniedzot vidusskolniekiem privātstundas matemātikā, tā kā, ja jums īpaši labi padodas kāds priekšmets – padomājiet par to. :D Es esmu sācis arī savu podkāstu “nobīde” ar saviem kursabiedriem no akadēmijas, arī tas tagad tāds riktīgi foršs hobijs, kas man aizņem brīvo laiku, ko situācija valstī ir devusi. Jebkurā gadījumā man šogad akadēmija ir jau jāpabeidz – jāuzraksta bakalaurs, jāiziet prakse un viss! Tas laiks ir paskrējis ļoti ātri. Tāpat kā vidusskolas laiks. Izbaudiet skolu, kamēr tajā esat, man tas, šķiet, ir bijis vismīļākais un visforšākais dzīves laiks, un tas paskrien mega ātrumā. Visi norakstītie un nofočētie kontroldarbi, visas stulbības, kas notikušas stundu laikā, visas ballītes – ak, kā man pietrūkst tā bezrūpība…. Mans žetons no žetonu vakara vēl joprojām turas pirkstā! Turiet savas galvas augšā un nepametiet savus sapņus zemē! Es, piemēram, šobrīd ļoti sapņoju par dzīvi un darbu Zviedrijā, es pie šī sapņa aktīvi strādāju, un, iespējams, ka nākamgad dzīve būs pagriezusies par vēl 180 grādiem. Man vienmēr ir prieks atgriezties Āgenskalna valstī, un ceru, ka jums ar’ tā būs! Izturību un prieku!

    Viesturs Tampe

    Skolas gaitas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā atceros ļoti pozitīvi.Tas paliks atmiņā kā viens no labākajiem laikiem manā dzīvē. Mācību process bija augsta līmeņa, bija jāpilda daudz mājas darbi, tomēr vidusskolas laiks bija interesants. Liels paldies klases audzinātājai A.Redlihai, kura vienmēr bija izpalīdzīga un atsaucīga. Pēc vidusskolas turpināju izglītoties Banku augstskolā, kur absolvēju uzņēmējdarbības vadības programmu. Studiju laikā gadu strādāju par jaunāko auditoru uzņēmumā AS KPMG Baltics. Ne vienmēr dzīvē var atrast savu īsto vietu ar pirmo reizi. Auditora darbs mani neinteresēja, tāpēc nolēmu darīt kaut ko citu. Pēc augstskolas absolvēšanas sāku darbu nekustamo īpašumu  firmā. Strādāju SIA Imperio estate Latvia. Pirmā darba gada laikā veicu 11 peļņu nesošus investīciju  darījumus ar dzīvokļiem un zemesgabaliem Pierīgā, kā arī vairākus starpniecības darījumus.

    Pēc gada saņēmu piedāvājumu turpināt darbu SIA AVER Brokerage par īpašumu iegādes nodaļas vadītāju. Manos darba pienākumos ietilpst jaunu objektu meklēšana, vienošanās par darījuma gaitu un cenām, komunikācija ar investoriem un citu aģentu konsultēšana. Mūsu uzņēmums izmanto Latvijas uzņēmēju privāto kapitālu, lai pirktu un pārdotu nekustamos īpašumus. Pateicoties mācībām Āgenskalna Valsts ģimnāzijā bija iespējams uzsākt un veidot veiksmīgu karjeru. Āgenskalna Valsts ģimnāzijā ir izcili skolotāji un skolas vadība, tāpēc mans ieteikums visiem skolēniem, kas mācās šajā skolā, būtu- klausīt skolotājus, censties mācīties un pilnveidot sevi skolas laikā pēc iespējas vairāk. 

     

    Evelīna Gailāne

    Ja es saņemtu 1 eiro par katru reizi, kad es pasaku frāzes “Kā es gribētu tagad būt ĀVĢ!” vai “Es gribu atpakaļ uz vidusskolu!”, es varētu izīrēt jahtu vismaz uz mēnesi. Un es absolvēju tikai pirms 3 gadiem… Es tik tiešām no sirds izbaudīju visus 6 gadus, kurus es pavadīju Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Tur es ieguvu arī daļu no saviem labākajiem draugiem. Jāsaka liels paldies arī mūsu skolotājiem, ar kuru palīdzību  es tiku galā ar visiem izaicinājumiem. Tagad man ĀVĢ asociējas tikai ar labām atmiņām.

    Šobrīd es studēju Rīgas Tehniskajā universitātē Būvniecības inženierzinātņu fakultātē, bet pat pēdējās vidusskolas dienās man nebija skaidrs, ko es darīšu tālāk dzīvē. Tā kā neuztraucieties, ja arī nespējat izlemt, uz kuru pusi iet pēc izlaiduma! Ja nevarat izvēlēties studiju programmu, ziniet, ka ir iespēja pieteikties uz vairākām programmām dažādās augstskolās, izvērtēt studiju kursus, studiju ilgumu un iespēju iekļūt budžeta grupā. Galvenais ir ar kaut ko sākt, un pēc tam jāatceras, ka jebkurā brīdī ir iespēja mainīt virzienu.

    Runājot par studijām, manuprāt, arī studentu dzīvei nav ne vainas, it īpaši, ja iesaistās kādā no augstskolu piedāvātajām ārpus studiju iespējām, kā pašpārvaldes un parlaments, sporta nodarbības, kori, deju kolektīvi un citas domubiedru grupas. Pati esmu izmēģinājusi savas spējas RTU jauktajā korī “Vivere” un ļoti aktīvi iesaistos savas fakultātes pašpārvaldē, kā arī RTU Studentu parlamentā. 2019.gadā tiku ievēlēta par Sabiedrisko attiecību virziena vadītāju fakultātes Studentu pašpārvaldē. Lai gan tajā brīdī šķita tik sarežģīti apvienot iesaistīšanos studentu pārstāvniecībā ar mācībām, kuras nepavisam nav vienkāršas, tieši tajā laikā es ieguvu visvairāk draugu, paspēju piedalīties visos iespējamajos semināros, projektos un citos pasākumos, ieguvu ļoti daudz noderīgu kontaktu un apguvu prasmes, kuras tagad izmantoju katru dienu gan mācībās, gan darbā, gan ikdienas gaitās. Ļoti rekomendēju studiju laikā būt atvērtiem un tiešām izmantot visas iespējas!

    Nesen sāku strādāt par Būvdarbu vadītāja palīgu SIA “Merks”. Atskatoties uz savu pieredzi darba intervijās, varu garantēt, ka ieraksts “Āgenskalna Valsts ģimnāzija” jūsu CV neapbēdinās nevienu darba devēju. Jau laikā, kad es vēl mācījos ĀVĢ, es jutu, ka tas, ko man sniedz šī skola, ir tik noderīgi, bet, uzsākot studijas un sākot strādāt, es to sapratu vislabāk. Novērtējiet visas grūtības, kurām jūs pakļauj mācības ĀVĢ! Tas tik tiešām ir vērtīgi! Ja jūs varat absolvēt ĀVĢ, turpmāk dzīvē būs vieglāk ;)

    Novēlu visiem izturību un veiksmi visās dzīves situācijās!

    Uz tikšanos salidojumos,

    Evelīna Gailāne :)

     

    Kristers Melnis

    Čau, mani sauc Kristers, mācības Āgenskalna Valstī uzsāku jau tālajā 2016. gadā, kad iestājos fizmatos. Skolas laikā īsti nezināju, ko vēlos darīt un kur vēlos studēt, taču 12. klases laikā mani sevišķi ieinteresēja Rīgas Ekonomikas augstskola (SSE Riga  jeb zviedri). Dzirdēju, ka šajā prestižajā skolā esot sarežģīti iestājeksāmeni un intervijas, tādēļ arī pieteicos, lai sevi pārbaudītu. Paralēli gatavošanās procesam mani skolā arvien vairāk sāka interesēt ekonomika, tādēļ, kad saņēmu apstiprinošu vēstuli no augstskolas rektora, izvēli veikt vairs nebija diez ko sarežģīti.

    Šobrīd esmu otrā kursa students (bakalaura programma ilgst trīs gadus) un noteikti nenožēloju sevis veikto izvēli. Studiju gaita ir diez ko intensīva, nav pārlieku daudz brīvdienu, taču, iemācoties saplānot savu laiku, nav tik traki. Hobiju ziņā studentu asociācija ir pretīmnākoša, jo dažādās studentu biedrībās un organizācijās vienmēr varēs atrast ko sev interesējošu, piemēram, debates, koris, dažādi sporta pulciņi, sponsoru piesaiste un daudz kas cits. Darbu atrast skolas studentiem nav diez ko sarežģīti, taču, protams, tas ir jāprot apvienot ar skolu, piemēram, pats es jau pirmajā kursā ar sava skolas mentora palīdzību atradu darbavietu, kurā strādāju vēl šobrīd un esmu apmierināts (mans priekšnieks arī ir SSE Riga absolvents).

    Kopumā, ja tev interesē ekonomikas/finanšu/uzņējdarbības skola, kurā ir samērā intensīvas studijas, kurā ir studenti un pasniedzēji no visas pasaules un kura teju garantē darba iespējas un plašu paziņu loku, SSE Riga ir domāta tev.


     

    Sindija Bokāne

    Savas skolas gaitas ĀVĢ uzsāku 10. klasē, mācoties matemātikas un ekonomikas klases novirzienā. Vēl tagad atceros prieka pārdzīvojumus par izturētājiem iestājeksāmeniem, jo man bija ne tikai uztraukums, vai tiešām spēšu iekļūt starp visiem mācībām ĀVĢ, bet arī nelielas bailes par to kā vispār mana dzīve pavērsīsies pēc tā, ka arī sāku pirmo gadu mācīties Rīgā, jo biju ar ģimeni pārcēlusies uz galvaspilsētu no Dobeles. Viss bija pilnīgi jauns un svešs, bet tajā pašā laikā ļoti intrigējošs.

    Tūlīt pēc skolas gaitu uzsākšanas mani interesēja papildus ārpusklašu aktivitātes. Jau biju noskaidrojusi, ka arī ĀVĢ darbojas neliela skolēnu pašpārvalde, un es uzreiz zināju, ka vēlos tajā darboties. Mana motivācija bija būt arī starp citiem skolēniem, kuri nebija mani klases biedri, lai vairāk ar visiem sadraudzētos un ātrāk iejustos jaunajā skolā, kas, manuprāt, katram jaunietiem, kuram paliek 16 gadi, ir svarīgi.

    Pietika tikai ar manas pašas interesi, lai pēc tam par visu, kas tālāk notika, man būtu prieks un lepnums, jo 3 gadi ĀVĢ bija mani pati labākā vidusskolas pieredze kādu vien var vēlēties.  Veiksmīgi tiku cauri visiem skolas eksāmeniem un pat paguvu sevi un citus skolēnus iesaistīt aktīvā skolēnu pašpārvaldes darbā, kuru vadīju 2 gadus kā pašpārvaldes prezidente.

    Iespējams, tieši tas ielika man pamatus tam, ar ko nodarbojos pašlaik. Esmu komunikācijas speciāliste un apzinīgi vadu savu zīmolu un uzņēmumu SIA CINDY MEDIA. Mani interesē digitālais mārketings - personīgā un uzņēmuma zīmola veidošana Instagram. Esmu pašlaik aktīva digitiālā satura autore un ar savām zināšanām un iedvesmu dalos savā Instagram profilā, ko ir iemīļojuši ne tikai sekotāji, kuriem ir līdzīgas intereses un vērtības kā man, bet arī uzņēmumi, kuriem palīdzu ikdienas komunikācijā sociālajos tīklos.

    Mana dzīves devīzei ir vienmēr bijusi "pat, ja ir bail, darīt tik un tā", proti, arī man ir bijušas bailes par to, ka kaut kas var nesanākt, ka kāds ir labāks par mani un ka riski ir visur. Tā ir. Uzvarētāji arī to saprot, bet dara un iet uz priekšu, neskatoties ne uz ko. Tieši šī iemesla dēļ es nebaidījos un pieteicos studijām Latvijas Universitātē, nezinot, kur mana karjera mani aizvedīs. Es sekoju tam, ko mana iekšējā balss man vienmēr priekšā bija teikusi.

    Ja lietas padodas, tās sanāk viegli, tāpēc ir jādara tas, kas patīk vislabāk. PUNKTS.

    Atceros, ka bieži vien paralēli studijām, nācās savu laiku apvienot arī ar darbu. Tas ne vienmēr ir viegli, kā arī patīkami, bet tas ir tā vērts, lai iemācītos, ko nozīmē pašam nopelnīt savu pirmo naudiņu. Man bija prieks, ka es tādā veidā varēju iegādāties sev pirmo datoru un pat iPhone telefonu. Sajūtas ir fantastiskas, un tieši šie mazie apbalvojumi sev pašam rada iekšēju pārliecību par to, ka - v i s s  i r  i e s p ē j a m s.

    Man ļoti patīk plānot savu laiku un tieši tāds ir arī mans darbs - es esmu sava laika noteicēja. Ceļos no rītiem pēc sava modinātāja, ieturu gardas un sātīgas brokastis, lai ir spēks visai dienai un pirmajam dienas cēlienam, jo tad ir visradošākais brīdis darbam. Es rakstu tekstus, ierunāju audio ziņas, filmēju video sižets, apstrādāju vizuālos materiālus - bildes un grafikas, uzmanu mārketinga kampaņas un ik dienu konsultēju desmitiem cilvēkiem. Dienas beigās mani piepilda gandarījuma sajūta un laiks, šķiet, nekur nav bijis pazaudēts.

    Dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas līdz paiet mēneši un vēl viens gads. Mani motivē darīt vairāk jaunas idejas un izaicinājumi, kuros varu sevi pārbaudīt. Darīt un nebaidīties.

    Ne velti saka, ka talants viens pats Tev nenodrošinās karjeru, tikai darbs un pareiza attieksme pret sevi un savu laiku. Labāk darīt vienu lietu kvalitatīvi, nekā daudzs reizē bez vērtības.

    Es noteikti mudinu visus ļauties eksperimentiem, jo savu sapņu darbu es sasniedzu caur daudzām neskaitāmām neveiksmēm. Es sapratu desmtitiem virzienus, kurus nevēlos, lai nonāktu līdz vienam. Tas ir mans stāsts par uzdrošināšanos darīt vairāk un atklāt sevi.

    Novēlu to katram! Lai izdodas!

    Ar sirsnīgiem sveicieniem visai ĀVĢ saimei,


     

    Elizabete Krūmiņa

    Sveiciens visiem Āgenskalna Valstī!

    Es esmu Elizabete un Āgenskalna Valsts ģimnāziju absolvēju 2018. gadā. Mans laiks šajā skolā pagāja nemanot, un atceroties to tagad, man prieks, ka izvēlējos šo skolu pēc savas 9.klases. Iepazīti patiesi forši cilvēki un es varu teikt, ka man ļoti patika sava klase un joprojām kontaktējos ar ļoti lielu daļu pat pēc vidusskolas pabeigšanas, ņemot vērā to, ka katrs aizgāja citu ceļu. Arī es, pati absolūti nezinādama, ko vēlos darīt pēc 12.klases, aizgāju uz izstādi “SKOLA 2018”, kur arī staigāju apkārt, kaut ko it kā meklējot, un tad atdūros pie “Vidzemes Augstskolas” stenda, kur mani sagaidīja 2 ļoti runātīgi jaunieši un prasīja, ko tad es īsti gribētu mācīties. Pēc sarunas ar viņiem, aizbraucu uz Valmieru, kur arī vienu dienu sekoju līdzi studentiem un mācību procesam. Ilgi nevarēju saprast vai gribu mācīties prom no Rīgas, bet tad mani iedrošināja vārdi “bet tas taču ir tikai uz 4 gadiem!” un tā es nokļuvu Valmierā. Šobrīd es pat nevaru izskaidrot to, cik es esmu laimīga, ka izvēlējos braukt prom no Rīgas un mācīties mazākā augstskolā. ĪSTA KOJU DZĪVE ! Un tas, ka es esmu iepazinusi cilvēkus no dažādiem kursiem un kopā mēs visi vakaros spēlejam “Mafiju”, nu bet kur vēl šitā? Šobrīd mācos 3.kursā, Tūrisma organizāciju un vadību, sākoties studijām zināju, ka gribēšu doties Erasmus apmaiņas programmā, taču nezināju kad, pat mūsu virziena vadītājs visiem mums teica “Jums dod naudu bez maksas! Lūdzu brauciet erasmusā!” Pieteicos uz trešā kursa pirmo semestri, uz Portugāli, pagājušā gada decembrī. Tad, protams, 2020.gada marts un Covid mazliet mainīja pasauli, bet es turpināju cerēt,  ka Portugāle neatcels erasmus iespēju. Tas paldies dievam nenotika, jo vasaras laikā, nebija tik daudz saslimušo, un tā es Septembra vidū lidoju uz Portugāli. Šobrīd šo rakstu atrodoties Portugāles pilsētiņā – Viana do Castelo, un jau pusotru mēnesi man pietrūkst griķi, kefīrs, krējums un “kārums” biezpiena sieriņi ! Bet pat ar visu šobrīdejo situāciju, kad maskas šeit jāvelk arī ārā uz ielas, un “lockdown” sākas no pirmdienas, es tiešām nevaru sūdzēties, baudam skaistos skatus, kad varam, tad ceļojam un ēdam – “Pastel de nata” kūkas ! Mums ir traki forša Erasmus komanda un mēs dzīvojam klosterī, kas reizē ir arī bērnudārzs, kapi un kojas, un šo var piedzīvot tikai Portugālē.

    Beigās es vēlos pateikt to, ka nebaidieties izkāpt no komforta zonas, tie, kas Rīgā ir pavadījuši visu dzīvi, braucat un izbaudat dzīvi kojās! Ir ļoti forši un jūs nenožēlosiet ! Kā arī ziņa pilnīgi visiem, kas varbūt šaubās par Erasmusu, NĒ, braucat un baudat, kad vēl šāda iespēja? Lai jums viss forši !

     

    Kristaps Eihmanis

    Labvakar!

    ''Ņemot vērā globālo situāciju, diemžēl šogad nevaram tikties klātienē, bet jāpielāgojas esošajai kārtībai. Pēdējos gados, kad nāku ciemos, tad sāku savu stāstāmo ar to, ka skolas laikā nebiju pats centīgākāis un prātīgākais skolēns. Kāpēc? Jo jebkuram ir jādod ceriba, ka saņemot sevi rokās un noticot var sasniegt augstas virsotnes. Un visi ejam cauri kāpumiem un kritumiem. 
    Ņemot vērā, ka kopš 2012.gada, kad absolvēju, esmu strādājis daudz dažādās nozarēs, mainījis darba vietas, meklējis savu aicinājumu, tad aprakstīt to būs gari un nebūs tas pats, kas izstāstīt dzīvē, tāpēc es palikšu pie novēlējuma formāta un gaidīšu brīdi, kad atkal varēsim visi tikties!

    Novēlu visiem veiksmi, spēju adaptēties izaicinājumiem, noticēt sev un veselību!

    Kā arī no sirds pateicos visiem skolotājiem ar kuriem krustojās mans ceļš un skolas vadībai, ka noticējāt un iedevāt nozīmīgāko mācību dzīvē - nepadoties!''